Daukstu pagasta Krapā “Bērziņos” dzīvo Velta Žilde, kura pagastā ir otrā vecākā iedzīvotāja. Nākamā gada 15.jūlijā viņai būs 93 gadi.
Daukstu pagasta Krapā “Bērziņos” dzīvo Velta Žilde, kura pagastā ir otrā vecākā iedzīvotāja. Nākamā gada 15.jūlijā viņai būs 93 gadi. Istabā goda vietā ir novietots prezidenta Kārļa Ulmaņa portrets, tam blakām – Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, kas visos valsts svētkos tiek uzvilkts augstajā mastā mājas pagalmā.
Līdz šim vēl neatrasts, “Bērziņos” kaut kur glabājas arī pirmās neatkarīgās Latvijas karogs, ko savulaik paslēpusi Veltas māmuļa. “Dzīvoju vienā elpā ar Latviju,” saka sirmgalve un jūtas lepna par to.
Bildāt, ka esat strēlnieka meita, kur kārts jūsu šūpulis?
Krapā neesmu dzimusi, bet “Bērziņos” dzīvoju kopš 1929.
gada pavasara. Mana dzimtene ir Meirānu muiža, tāpēc esmu lepna, ka nāku no vienas puses ar dziedātāju Jāni Zāberu. Mana vecāmāte muižā strādāja par moderi – piena pārraudzi. Vectēvs pārraudzīja muižas puišu darbu. Mana mamma bija šuvēja. Visām muižas meitām un kundzēm šuva kleitas. Arī man iemācīja šūt. Mamma kādu laiku bija kalpone pie Rīgas kungiem, kur iemācījās vācu valodu. Par Meirānos pavadīto bērnību atmiņas sākušas izgaist. Atminos, ka no Meirānu muižas mani vecvecāki pārcēlās uz Aizkujas muižu, kur piedzima brālis. To dienu atceros kā šodien, jo tad jau man bija trīs gadi. Muižas kungi savus kalpus cilāja, kā vajadzēja. Mēs tikām pārcelti arī uz Sarkaņu muižu.
Kavējoties atmiņās, neslēpjat lepnumu par savu tēvu.
Es tiešām lepojos, ka esmu strēlnieka meita. Pirmā pasaules kara laikā, kad veidojās brīvprātīgo strēlnieku bataljoni, arī tēvs bija starp viņiem. Kad Krievijā gāza caru, liela daļa latviešu strēlnieku kopā ar krievu armiju atkāpās uz Krieviju, bet tēvs Valkā, pa ceļam uz Pēterburgu, dezertēja, jo pie boļševikiem viņš negribēja karot. Par to viņu arestēja un ieslodzīja Cesvaines pils tornī, liekot gaidīt nošaušanu. Vecvecāki bija iekrājuši naudu un deva to mammai, lai viņa mēģina tēvu izpirkt. Tas izdevās par 300 zelta rubļiem. Tēvs bieži mēdza atcerēties cīņās piedzīvoto, stāstīja par saviem cīņu biedriem. Visi klausījāmies viņa stāstos ar aizturētu elpu. Joprojām par piemiņu no tēva glabāju mazu baltu lāča figūriņu.
Kā latviešu strēlniekam tēvam iedalīja zemi. Viņam tika Sarkaņu muižas kalpu māja ar 15 hektāriem zemes. Diemžēl zeme bija slikta, tāpēc visu pārdevām un raudzījām pēc citas vietas. Tā arī 1928.gadā nopirkām “Bērziņus” un nākamā gada pavasarī pārcēlāmies uz dzīvi.
Vai “Bērziņi” arī tolaik bija tādi kā šodien?
Nē. Māja bija celta no guļbaļķiem, bez apmetuma, bez griestiem. Tikai vienā istabā bija grīda. Tajā arī apmetāmies un pamazām sākām māju sakārtot. Arī kūts nebija, tikai vecs muižas laika siena šķūnis, kur izmitinājām govis. 1930.gadā tēvs uzcēla kūti, šķūni, klēti un pagrabu. Kad sakām dzīvot “Bērziņos”, man bija 14 gadu, bet no 15 gadu vecuma strādāju tēva saimniecībā. Tikai pirms gada panācu, ka man tagad tiek aprēķināta pensija arī par vecāku saimniecībā nostrādātajiem gadiem. Vēlāk, kad apprecējos ar pirmo vīru Līcīti, viņš palīdzēja gan mājas, gan lauku darbos, bet viņu paņēma vācieši un iedalīja policistu bataljonā. Viņš dezertēja un bēgļu gaitās, kad mūs izdzina no “Bērziņiem”, bija kopā ar mums. Kad atgriezāmies mājās, trešajā dienā Līcīti paņēma krievi un nosūtīja uz Urāliem. 1947.gadā biju aizbraukusi viņu apciemot. Tā arī bija mūsu pēdējā tikšanās. Bija laiks, kad dzīvoju bailēs, vai neizvedīs uz Sibīriju, tomēr liktenis atkal bija labvēlīgs. Kāds bija aizlicis labu vārdu par aizsarga sievu.
Dzīve viegla nebija!
Ko nu par to! Visus darbus darīju līdz pašam pēdējam. Arī smagos lauku darbus, kas pa spēkam tikai vīrietim. Protu gan art un ecēt, gan sienu pļaut un rudzu statiņus veidot. Ziemā strādāju mežā, lai izpildītu noteikto normu. Sevi nekad neesmu žēlojusi. Kad nodibinājās kolhozs “Savienība”, divus gadus ar saviem zirgiem un lielo arklu neskaitāmus hektārus zemes aparu. Mamma vadāja zirgu, es turēju arklu, bet trīs gadus vecais dēls Valdis, reizēm smiedams, reizēm raudādams, tipināja aiz manis pa vagu. Tā viņš auga, jo lutināšanai neatlika laika. Nu jau arī mazajam Valdim 65 gadi. Pensionārs tāds pats kā es. Viņš šobrīd ir mans vistiešākais aprūpētājs. 17 gadus esmu ganījusi arī kolhoza govis. Vairs nespēju tikt galā ar visiem darbiem, tāpēc esmu pateicīga liktenim, ka tas saveda kopā ar Jāni Žildi. Ar otro vīru man ir divas meitas – viena strādā Jelgavā, bet otra – Tīnūžos. Abas aicina pārcelties uz dzīvi pie sevis, bet es esmu spītīga. Mana vieta ir “Bērziņos”, no tiem mani arī uz kapsētu aizvedīs.
Jūs esat bijusi arī sabiedriskās dzīves aktīviste?
O, jā! Mēs abi ar Jāni nevarējām mājās mierīgi nosēdēt. Dziedājām korī. Kolhoza laikā Krapā bija sievu un vīru koris, arī jauktais koris un labs dramatiskais kolektīvs. Esam braukuši uz Gulbeni dziedāt korī. Cik dziesmu svētkos esmu piedalījusies – ne saskaitīt! Atceros, kolhozs iedeva naudu, pašas pirkām audumus un šuvām tautas tērpus, darinājām blūzes, es audu tautiskās jostas.
Esat arī teātri spēlējusi?
Atceros, ka iestudējām Rūdolfa Blaumaņa lugu “Ugunī”. Man bija Kristīnes loma. Režisors bija Krapas pienotavas vadītājs Vaļģis. Izrādei paši darinājām dekorācijas. Tolaik Krapas centrā, kur tagad atrodas graudu kaltes, vēl bija saglabājušās muižas ēkas, kur atradās tautas nams. Ja jūs zinātu, cik lauku cilvēki spēj būt lieliski aktieri! Tikai viņus vajag ieraudzīt un celt uz skatuves. Dažādos konkursos un skatēs ņēmām pirmās vietas. Klubā rādīja arī kino. Zāle vienmēr bija skatītāju pilna. Kādas balles rīkojām! Ar vīru bijām naski dejotāji. Cilvēki ar nepacietību gaidīja katru pasākumu. Nevienu nevajadzēja uz klubu vilkt ar varu. Kas tagad ir Krapa? Viena vienīga bēdu ieleja. Latviešu cilvēks vienmēr ir atradis spēku gan darbam, gan atpūtai!
Krapenieši stāsta, ka jums piemītot arī autovadītājas prasme?
Kad nopirkām automašīnu “žiguli”, vīrs, uzskatot, ka ir par vecu, negribēja iet autovadītāju kursos. Ko citu bija darīt, mācījos pati, lai gan bija jau sešdesmit gadu. Ja rakstītu grāmatu vai uzņemtu filmu par manu dzīvi, tad iznāktu biezs romāns un seriāls.
Kas šodien sagādā prieku?
Manu bērnu, mazbērnu un sešu mazmazbērnu veiksmes. Kad visi sabrauc, tad esmu kā spārnos. Ja vēl kolhoza gados gumijas zābakos nebūtu sabeigusi kājas, kas tagad sāp, tad ne par ko nesūdzētos. Pie ārsta neesmu bijusi divdesmit gadus. Pagasta feldšerīte garāmbraucot mani apciemo, izmēra asinsspiedienu, izraksta kādu recepti, lai miegs labāk nāk, tas arī viss.
Kur ir jūsu ilga mūža noslēpums?
Laikam esmu sīksta un izturīga tāpēc, ka katru notikumu un dienu pieņemu kā pārsteidzošu brīnumu. Visus iepriekšējos gadus neiztiku bez dārza, bet šogad dēls atvēlēja audzēt tikai puķes. Tad nu ar puķēm arī runājos, kad “Bērziņos” palieku viena. Saudzē dēls mani, saudzē! Reizēm arī sabar, īpaši tad, kad kaut ko esmu sastrādājusi uz savu galvu. Tā bija arī tad, kad pērn, viņam nezinot, iekāpu autobusā un aizbraucu uz Rīgu, lai apciemotu meitu. Garos rudens vakarus īsinu, skatoties televīziju, un dusmojos, ka šodien cilvēki neprot sargāt Latvijas neatkarību. Par daudz savā starpā strīdas, tad jau nekas labs nevar sanākt. Arī albumus pārlapoju. Tajos – visa mana dzīve, kas nekur citur – tikai Latvijā vadīta.
