Cits minēja, ka to droši vien lielskungs būšot cēlis savam parka sargam, kur sliktā laikā paslēpties, cits stāstīja, ka kungs viens pats tajā mīlējis brandvīnu dzert, cits atkal – barons aicinājis namiņā skaistākās zemnieku meitas.
Cits minēja, ka to droši vien lielskungs būšot cēlis savam parka sargam, kur sliktā laikā paslēpties, cits stāstīja, ka kungs viens pats tajā mīlējis brandvīnu dzert, cits atkal – barons aicinājis namiņā skaistākās zemnieku meitas.
Kas to lai zin, kādām vajadzībām šis namiņš patiesībā bija celts. Nevienam tas tagad nebija vajadzīgs un tā nu viens skuma, neapkopts no ļaužu rokām, aizlaizdams klusībā aiz sevis vasaras, rudeņus, ziemas un pavasarus.
Un tomēr pagājušā naktī kāds cilvēks šeit bija atradis pajumti.
Debess klonā kā liels cibas dibens arvien augstāk kāpj saule. Gaiss žūžo pavasara smaržās, un putni, kā citos gados, dzied savas dziesmas par zemes cilvēku priekiem un bēdām.
Valdemārs Vītoliņš pietrūkstas no miega. Viņš saprot savu stāvokli. Pagaidām dzīvība glābta! Asinis tumši sit deniņos. Viss ķermenis sāpīgi smeldz no pārdzīvotā kā pēc smaga, gurdinoša darba. Gausi kā smagi piekrauti rati virknējas domas. Viņš atminas Baltās pils drēgnos pagrabus, asinskāro tribunāla sēdi. Bēgšanu. Kur mīt savu soli tagad tālāk? Uz mājas pusi? Nē! Tur droši vien būs gūstītāji pretim. Varbūt pat viņa vecākiem jau būs celtas kādas represijas.
Viņš pieceļas no vēju sanestā pērno lapu klāja un gurdi izstaipa locekļus. Tad paveras ārā pa restoto logu. Kas tas? Vecs, sirms tētiņš sēž uz smilgās ieaugušā akmens un acis nenolaiž no namiņa. Ko viņš tā skatās? Varbūt viņam ir kāds ierocis rokās? Nē! Viņš nav vairs spējīgs ieročus nest.
Vītoliņš iziet no namiņa un sveicina veco tēvu.
– Labdien, dēls, labdien, – labsirdīgi atņem sirmais tētiņš ,un liela asara nobirst viņam pār balto bārdu.
– Ko jūs tā novērojat šo namiņu? – apprasās Vītoliņš.
