Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies.
“Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.
Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!”” (Lūkas Evaņģēlijs)
“Pēc tam” – mazs pazīstamu vārdu salikums! Bet tik daudz mainās mūsu dzīvēs un mūžībā ar un caur viņu! Visa mūsu dzīve sastāv no lietām, kuras darām vai kuras noris zināmā secībā – pēc tam, pēc tam, pēc tam un pēc tam. Bet kas ir galējais “pēc tam”, kad mūsu dienu skaits te, virs zemes, būs piepildīts? Pēc tam ir mūžība. Ir lietas, kuras loģiski seko cita citai, nomaina cita citu ar šo “pēc tam”. Bet ir arī lietas, par kurām mēs sakām “pēc tam”. Aiziet uz baznīcu? – Pēc tam! Atvērt Bībeli? – Pēc tam? Kristīties? – Pēc tam? Piedot savam tuvākajam? – Pēc tam! Svētīt svētdienu? – Pēc tam! Lūgt Dievu? – Pēc tam! Ja tā, tad ir īsti vietā jautāt – kas būs lielajā PĒC TAM?
Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Šīs zīmes arvien runā par pasaules miršanu. Tas ir ilgstošs, bet ne ieildzis process. Vai mirsim kopā ar to? Ja pasaule ir viss, ko zina cilvēks, tad zināmā miršana izraisa pamatotas bailes, jo mirst taču viss, ko es zinu un pazīstu un uz ko esmu paļāvies, kas licies nesatricināms. Kopā ar to visu satricināta top visa cilvēka sirds. Tieši satricinājumos atklājas, ar ko ir pilna vai tukša cilvēka sirds. Liela daļa cilvēku ir teikuši, saka un teiks Dievam – pēc tam, bet pasaulei – tūlīt un tagad. Mirstot pasaulei atklājas cilvēka sirds tukšums – ar bailēm. Es domāju, ka mums vajadzētu īpaši pievērst uzmanību tām reizēm, kad izjūtam bailes. Bailes precīzi stāsta, kāpēc ir tukšas mūsu sirdis, ko neesam sakārtojuši sevī, sakot – lai TAS paliek uz “pēc tam”.
“Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Ir dzirdēti kādi cilvēki šai pasaulē, tā izsakoties – ja Kristus nāks uz šo pasauli vēl reizi, mēs Viņu piesitīsim krustā ātrāk nekā pagājušo reizi. Otrā Kristus atnākšana būs radikāli citādāka nekā pirmā. Te nebūs vairs galdnieka, kam iebilst, strīdēties pretī, spļaut sejā, šaust ar skarpijiem un vispār Viņu novākt pie malas, piesitot krustā. Vai mēs Kristu gaidām? Kā mēs Kristu gaidām? To vislabāk atbildēt, padomājot, ko mēs jūtam, domājot par Kristus otro nākšanu – bailes vai prieku. Ticīgie tiek aicināti uz prieku.
Reiz kāds filozofs uzcēla kapu monumentu Dievam. Uz tā viņš uzrakstīja – Dievs ir miris! Paraksts zem rakstītā – filozofs. Tā nu gadījās, ka filozofs pēc garāka vai īsāka mūža tomēr nomira un viņu apglabāja. Uz viņa kapa draugi izveidoja skaistu monumentu. Cik izbrīnīti viņi bija, kad pēc kāda laika uz šī monumenta parādījās uzraksts – filozofs ir miris, paraksts – Dievs.
