Izpriecājušies par veselu “ēzeļausu epopeju” un sava panākšanu robežlīguma jautājumā, daži plašās kaimiņzemes aktīvisti, šķiet, ķērušies pie mēģinājumiem, vismaz pašu izpratnē, pamest uz Latvijas pusi arī kādu citu šī savdabīgā lopiņa orgānu.
Izpriecājušies par veselu “ēzeļausu epopeju” un sava panākšanu robežlīguma jautājumā, daži plašās kaimiņzemes aktīvisti, šķiet, ķērušies pie mēģinājumiem, vismaz pašu izpratnē, pamest uz Latvijas pusi arī kādu citu šī savdabīgā lopiņa orgānu.
Piemēram, Krievijas Ārlietu ministrijas tautiešu sadarbības departamenta direktors Aleksandrs Čepurins izteicies, ka Latvijā nepieciešams piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu. Viņaprāt, lielvalstij esot tādas “tiesības”, jo Latvijā, lūk, 30 procenti iedzīvotāju esot krievvalodīgie (šķiet, biedrs Čepurins mazliet atpalicis no dzīves, jo patiesībā šis rādītājs ir 28,3 procenti) un šī esot vienīgā no bijušajām “padvalstīm”, kur krievu valodai ir svešvalodas statuss. Savukārt šāds apgalvojums ir, saudzīgi sakot, “neprecīzs”.
Laiks, kad šo jautājumu “pacelt”, izvēlēts gana piemērots – itin drīzā nākotnē gaidāma apmainīšanās ar abu valstu robežlīguma ratifikācijas rakstiem. Ja attiecīgajā brīdī Latvijas politiskā elite kļūs pietiekami “mīksta” un bezmugurkaulaina, kas zina, varbūt izdosies ne tikai panākt vēlamo valodas statusa jautājumā, bet arī bez pūlēm sarunāt kāda armijas garnizona izveidi pierobežā…
Tomēr, ja runājam par valodas jautājumiem, tad, lūk, ko vēl nesen sacīja pedagoģe, kas pati ieguvusi pilsonību naturalizācijas kārtībā, turklāt nebūt ne piespiedu kārtā. Nebeidzamo “matu skaldīšanu” par valodas jautājumiem šī jaunā dāma nosauca vienkārši par “pupu mizām”, kā piemērus minot pašas mācītos studentus, no kuriem lielai daļai latviešu valoda nav dzimtā. Bet tik un tā visi šo valodu ir apguvuši pietiekami augstā līmenī. “Ja cilvēks vēlas šeit dzīvot un strādāt, viņam šīs valsts valoda ir jāprot,” piebilda pasniedzēja. Turklāt – kas skan diezgan pārsteidzoši – līdzīgās domās esot lielākā daļa jaunās paaudzes. Tajā pašā laikā atsevišķās krievu skolās audzēkņiem jau iedzīts riebums pret valsts valodu, jo skolotāja valsts līmenī ir piespiesta “ar akcentu” mācīt jau tā nebūt ne vieglos eksaktos priekšmetus, bet dažu krievvalodīgu ļautiņu “kabatas” avīzes mēdz būt pārpilnas ar pretlatvisku propagandu, kas īpaši paredzēta padzīvojušajai krievu daļai! Tad nu vietā jautāt – cik vara līdz šim bijusi pretimnākoša tieši šai sabiedrības daļai, veicot izskaidrojošo darbu par pilnvērtīgu integrāciju sabiedrībā? Ja vēl aizvien saglabājies ievērojams skaits tādu, kas gatavi sekot vietējām kliedzējtaurēm un Igaunijas krievu piemēram veikalu demolēšanā, kā arī Parīzes priekšpilsētu dīkdieņu aktivitātēm automašīnu dedzināšanā, tad laikam jau dezinformācijas miskaste guvusi virsroku. Rezultāti tam ir gana taustāmi, lai arī pietiekami absurdi sapņainas, taču ne nereālas cerības par balsstiesībām pašvaldību vēlēšanās un kirilicu oficiālos dokumentos. Vai iespējams iedomāties, ka, piemēram, letiņu apvienība līdzīgas prasības izvirzītu Īrijas valdībai vai tikko Braitonbīčā iebraucis emigrants no Jekaterinburgas bļautu pēc tiesībām vēlēt Ņujorkas mēru? Nekā tamlīdzīga!
Un vēl – daži piemēri no dzīves. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas vienā Rīgas slimnīcā vairākus mēnešus ārstējās pusaudzis no Ukrainas, kurš šajā laikā itin labi paspēja apgūt sarunvalodas pamatus un izteica neizpratni par tiem, kas var dzīvot Latvijā un nemācīties tās valodu. Savukārt vietējā Sabiedrības integrācijas centrā novērots, ka tie, kas saņemas un nokārto eksāmenus pilsonības saņemšanai, pēc tam jūtas lepni par paveikto. Tajā pašā laikā nesen veiktā ielas aptaujā par nepieciešamību noteikt krievu valodai Latvijā privileģētu statusu kāda padzīvojusi kundze izsakās, ka vajadzētu gan, citādi “nevarot sazināties”. Ko lai piebilst – ja adekvātas attieksmes nav, atliek vien izteikt līdzjūtību.
