Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.”
Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
(No Svētajiem Rakstiem)
Pirmajā adventē mūsu uzmanība tika vērsta uz tām zīmēm, kādas būs pasaulē neilgi pirms Kristus otrās atnākšanas. Bet kādas ir zīmes pie cilvēka paša, kas vēstītu – šis ir sagatavojies Kristus atnākšanai? Otrās adventes vēstij liksim virsrakstu “Sataisiet Tā Kunga ceļu!”.
Un tā, mēs sastopam kādu vīru vārdā Jānis, kas par sevi saka – esmu saucēja balss tuksnesī, un mēs sastopam daudz dažādu cilvēku, kas izgājuši šo cilvēku klausīties. Tas par ko runā Jānis ar šiem cilvēkiem, ir ļoti skaidrs – kā mums tik dažādiem cilvēkiem sagatavot sevī ceļu Kristus atnākšanai pie mums.
Brīnišķīga adventa tēma! Kā būtu ja mēs šo cilvēku – tuksneša balsi pārceltu uz šodienu, uz kādu no mūsu pilsētas skvēriem? Ko viņš teiktu mums šodien? Es domāju noteikti to pašu – “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.
Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
Kā šos vārdus uztvert – kā lamas? Kā rupjību? Neaudzinātību? Kārtības un miera traucējumu? Necieņu pret cilvēka tiesībām uz savu viedokli? Varbūt kā kādu homofobiju? Es teiktu tas ir sauciens “sataisiet Tā Kunga ceļu!” Ir droši novērojumi, kas liecina, ka ziemsvētkos daudziem cilvēkiem patīk iet uz baznīcu (un tas ir apsveicami), bet jautājums paliek, kāpēc tikpat daudziem tas vairs nepatīk jau janvārī?
Iespējams tāpēc, ka ziemsvētkos viņi tomēr neuzņēma Kristu Jēzu, jo ceļš nebija sagatavots. Es gribu teikt to, ka Kristus nāk šai pasaulē tik vai tā, bet savā ziņā nespēj atnākt pie mums bez Jāņa Kristītāja izaicinošās vēsts. Daudzējādi mēs neesam gatavi Kristus atnākšanai pie mums, jo neesam veikuši priekšdarbus – sagatavojuši ceļu Kungam.
Kas ir šī ceļa sagatavošana? Būtībā – iespēja palūkoties uz sevi no negaidītas puses, no pravieša skatījuma puses un ieraudzīt savu situāciju Dieva priekšā caur Viņa acīm. Sakiet vai bieži esam domājuši par sevi kā odžu dzimumu, kas visādi izlokās no Dieva taisnības? Mēs pat izlokāmies domājot – Dievs ir mīlestība, gan jau viss būs labi. Vai esam bieži domājuši par sevi kā kokiem, kas ar visu savu dzīvi šeit virs zemes nenes Dievam nekādus augļus?
Vai esam iedomājušies, ka ne Ābrahāma, ne mūsu vecmāmiņas ticība, pat ne kaut kur bēniņos apputējusī kristību apliecība nav brīvbiļete uz Dieva žēlastību? Vai esam bieži domājuši par sevi kā kokiem, kam cirvis pielikts pie viņa eksistences saknēm, pelavām Dieva priekšā? Nekļūdīšos, ja teikšu reti! Bet patiesībā tas ir stāsts par katru no mums.
Jāņa atklāsmes grāmatā ir šādi vārdi – Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Ir kaut kas tāds ko mēs domājam par sevi un ko Dieva vārds saka par mums un tās parasti ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Mēs nekad nebūsim gatavi uzņemt Kristu sevī ja paliksim pie savām domām par sevi, un otrādi – ja palūkosimies uz sevi no negaidītās Dieva vārda puses būsim vairāk nekā gatavi – būsim izslāpuši un izsalkuši pēc Viņa.
Mums jāsaprot, ka mēs esam tie aklie, kailie, nabagie, nožēlojamie, nelaimīgie pelavas tik ilgi un tik bieži cik mums nav Kristus. Ja cilvēks par sevi tā sāk domāt, tad pie viņa piepildās tās svētīgās pazīmes, kas saka – šis ir gatavs Kristus nākšanai pie viņa, ceļš ir sagatavots.
Advents aicina katram gatavoties, pārējo veiks Kristus, kad atnāks. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” Āmen.
