Kādreiz kino daudziem bija notikums. Tie, kas dzīvoja līdzi kino dzīvei, bija redzējuši un zināja stāstīt par katru nozīmīgāko Latvijas un padomju kinofilmu.
Kādreiz kino daudziem bija notikums. Tie, kas dzīvoja līdzi kino dzīvei, bija redzējuši un zināja stāstīt par katru nozīmīgāko Latvijas un padomju kinofilmu. Savulaik kino bija arī satikšanās vieta un iespēja kopīgi pavadīt vakaru ar draugiem. Uz kino gāja ģimenes. Šodien ir citādi.
Katru dienu televīzija piedāvā vairāk nekā desmit dažādu filmu. Deviņdesmito gadu sākumā pirmie seriāli, “bojeviki”, trilleri, šausmu un erotiskās filmas šķita interesantas un aizraujošas, jo nekas tāds nebija redzēts.
“Atceros, kā pirmā seriāla “Bagātie arī raud” rādīšanas laikā pilsēta bija pustukša. Visi skatījās filmu. Pie televizora pulcējās pat darbavietās,” saka jēkabpiliete Rudīte Zaļā.
Pietika pāris gadu, lai lielākā daļa cilvēku saprastu, ka uz visiem laikiem ir aizgājis labestīgo un romantisko filmu laiks. To vietā nāca pasaules kino piedāvātie “bojeviki”, “trilleri”, šausmu filmas un komēdijas, kas nereti vairāk atgādina sadistiskas izpriecas. Arī bērniem domātajās filmās ir daudz ļaunuma. Padomju gadu patriotisko kino nomainīja “sēnalu” filmas. To vidū vērtīgu darbu ir maz. Varbūt tāpēc cilvēki uz kino iet nelabprāt pat tad, ja rāda labas filmas. Jēkabpilī kinoteātrī “Atpūta” pirms pāris nedēļām demonstrēja Jāņa Streiča filmu “Vecās pagastmājas mistērija”.
“Ienākumi minimāli sedza izdevumus,” atzīst SIA “Auns” direktore Gunta Lazdāne.
Viņa to vērtē atzinīgi, jo parasti filmas demonstrē ar zaudējumiem, tāpēc Jēkabpilī ir labiekārtots kinoteātris, bet filmu seansi tajā nenotiek.
“Filmas nevar demonstrēt, ja ir tikai laba griba un entuziasms. Viss maksā naudu. Ja nav atdeves un atsaucības, nākas no filmām atteikties. Cilvēki uz kino vairs nenāk. Pat uz labām filmām ne,” saka G. Lazdāne. J. Streiča filmas seansu apmeklēja 50 līdz 60 cilvēku. Biļetes cena bija 80 santīmu. Salīdzinot ar Rīgas kinoteātru cenām, tas ir vismaz divas reizes lētāk. Daudzi aizbildinās, ka nav naudas. Taču visbiežāk nav vēlēšanās un intereses. Pēc
G.Lazdānes domām, cilvēki nenāktu arī ar brīvbiļetēm. Ir aizmirstas tradīcijas apmeklēt kino. Viņa ir novērojusi, ka uz filmu seansiem visvairāk nāca pensionāri. Jaunatni tikpat kā neinteresē nopietnais kino.
“Man izdevīgāk kinoteātri pilnīgā darba kārtībā iekonservēt, nevis strādāt ar zaudējumiem. Ja kāds man var pierādīt, ka ar šo biznesu iespējams pelnīt, es labprāt to iznomāšu,” saka G. Lazdāne.
G. Lazdāne atzīst, ka filmas skatās reti. Savulaik lielajā ekrānā ir redzējusi visas latviešu filmas.
“Ar labpatiku skatījos J. Streiča filmu. Par to nevar pateikt – patika vai nepatika. Priecājos redzēt latviešu “vecos” aktierus tik labā formā. Streičs, pēc manām domām, ir latviešu Fellini. Viņa filmas māca uz sevi paskatīties no malas. Man patīk vieglas filmas,” saka G. Lazdāne. Viņa atzīst, ka videofilmas skatās reti, jo tās visas škiet līdzīgas un vienveidīgas.
