– Tiešām, man viņas ir žēl, – no spēriena atguvis elpu, atsāk Cīrulis, – jo es neesmu nekad vēl savu dzīvi dzīvojis. Man ir ģimene…bērni… – Kas? Bērni? Ha, ha, ha!
– Tiešām, man viņas ir žēl, – no spēriena atguvis elpu, atsāk Cīrulis, – jo es neesmu nekad vēl savu dzīvi dzīvojis. Man ir ģimene…bērni…
– Kas? Bērni? Ha, ha, ha! – Sirmais rēc. – Tāds buntavnieks, kā tu savus bērnus varēji izkaisīt arī pa ceļmalām. Saproti?!
Nu Cīrulim vairs nav nekā ko atbildēt. Viņš, acis aizvēris, klusē.
– Redzi, arī tev tagad tā svece tiks izpūsta, bet vispirms man tev jānodod sveicieni no tavas vecenes, – turpina tālāk Sirmais.
Cīrulis paver acis. Laikam taču runā par viņa sievu? Nabadzīte, kas viņai tagad jāizcieš…
– Jā, jā, neboli acis kā vājprātīgs! Mēs tavai vecenei jau dziesmu paņēmām. Saproti?!
Cīrulis nekā vairs ap sevi nemana.
– Bērni, mani mīļie bērniņi, – viņš tikko dzirdami čukst un sagumst bezspēkā uz grīdas.
– Celies augšā, lops tāds! – Sirmais sper nelaimīgajam atkal ar kāju. Bet uz grīdas vairs nav cilvēks – ir tikai nejūtīga masa.
– Pabakstīt ar štikiem, kur nečūkst! – dod Sirmais sargkareivjiem pavēles.
Tiek durstīts un bakstīts, bet viss velti. Ansis Cīrulis ir miris ar sirdstrieku.
– Nolādēts, ka aizgāja pats!.. Iesviest kādā tukšā pagrabā, rīt pievāksim. Pēc tam atvediet man Kārli Ķibermani!
Pavēle tiek izpildīta uz ašāko.
– Nu, bada kāsi?! Vai viens pats gribēji apēst visu labību? – atbaidošā grimasē savilcis ģīmi un piemiedzis kreiso aci, Sirmais uzkliedz Ķibermanim.
– Jūs, lūk esiet īstie bada kāši! – sasprindzinājis muskuļus, Ķibermanis paceļ gaisā dūres.
– Oho, kas par varoni, – acis iepletis, brīnās Sirmais. Tad pieiet un cērt Ķibermanim spēcīgu pļauku sejā.
– Tā, pagaidām būs gana. – Tad inkvizitors dod pavēles sargkareivjiem.
– Uz manu atbildību tūdaļ nošaut šo suni pie Vaides šķūņa. Bet, saprotiet, kā nošaut. Pašam jāizrok bedre…
