Cilvēks esot dzimis, lai lidotu. Tās sajūtas, kas pārņemot, paceļoties gaisā, neesot aprakstāmas.
Cilvēks esot dzimis, lai lidotu. Tās sajūtas, kas pārņemot, paceļoties gaisā, neesot aprakstāmas. Nav pamata neticēt, īpaši skatoties, kā itin viegli kāds laižas dejā ar vēju, apbrīnojami veikli paceļoties gaisā ar paraplānu.
Nezinātājs, apskatot lidojošo objektu, paraplānā saskatīs līdzību ar izpletni. Tikai forma nav apaļa, drīzāk kas līdzīgs burai. Turklāt aerodinamisko īpašību dēļ tas lido, nevis krīt lejup. Bet, kad krēsliņam tiek pievienots neliels motors un propeleris, tad līdzība ir nepārprotama. Tas ir Karlsons – tikai nevis virs Stokholmas, bet Latvijas debesīs.
Ar pliku spārnu ķer termikus
“Tu sēdi krēslā, visapkārt mierīgs, pūš vējiņš, un skaties kā televizorā, tikai ekrāns tik milzīgs,” savas izjūtas, lidojot ar paraplānu, raksturo Leons Valdmanis. Ar viņu ir vienisprātis lidošanas biedri Ēriks Mikštas un Viesturs Madernieks.
“Paraplāns ir tas milzīgais deķis virs galvas,” skaidro Ēriks. Īstenie lidotāji paraplānu dēvējot arī par spārnu. Pie spārna savukārt pievienots speciāls un ērts krēsliņš, kur sēdētājs tiek kārtīgi piestiprināts.
Ēriks stāsta, ka vislabāk lidot bez motora, izjūtot gaisa strāvas – termikus – un turēties debesīs bezgalīgi ilgi. Tas arī esot tas īstais sports – “ar pliku spārnu ķert termikus”.
Kur rodoties termiki? Piemēram, ir uzarts lauks, kas saulē uzsilst vairāk nekā blakus esošā zaļā pļava. Virs lauka izveidojas siltas gaisa plūsmas. Ja iekļūstot tajās, var celties augšā bez motora. Paraplāns pacelties gaisā var, no kalna ieskrienoties, vai tas jāievelk ar speciālu buksējošu spoli trosē. Ievilkšanai var izmantot gan auto, gan kādu veiklāku lidošanas biedru.
Ja, no kalna ieskrienoties trāpās īstais vējš, tad ātri sveicinies ar debesīm, jo divās vai trīs sekundēs paraplāns ir jau 30 metru augstumā. Latvijā gan neesot daudz kalnu un pauguru. Bet pie mums esot īpašas vietas, kur “vējš skrien pret kalnu”. “Piemēram, Krāslavā, arī Skrīveru pilskalns un Jūrkalnē ir tāda kāpa jūras krastā,” skaidro Leons. Ja vēlēšanās lidot ir milzīga un vēju gaidīt nav pacietības, vienkāršāk ir iedarbināt motoriņu un lidot bez liekām rūpēm un raizēm, iejūtoties Karlsona ādā.
Paraplānu kustība zīdaiņa autiņos
Kas gan mudinājis divus ogrēniešu un cēsinieku pievērsties paraplāniem. “Esam izmēģinājuši visādas lietas, esam eksperimentētāji,” atzīst Ēriks. Paraplānu kustība Latvijā esot zīdaiņa autiņos, lai gan citviet pasaulē tas ir populārs sporta veids. “Nedomāju, ka Latvijā jāveido tikai sportiskas tradīcijas lidošanā ar paraplāniem. Gribētos, lai tas vienkārši kļūst iecienīts arī Latvijā,” atzīst Leons. Pēc pieredzes viņš var teikt, ka lidošana ar paraplāniem esot lieliska relaksācija un adrenalīna uzkrāšana.
Lidošana trīs vīriem esot vaļasprieks. Ēriks smej, ka neesot viņiem nepieciešamība nokļūt, piemēram, no mājām uz darbu vai otrādi. Viņi lidojot brīvdienās, dažkārt arī vakaros, lai pēc tam ražīgi varētu strādāt visu nedēļu.
Klubs “spiedīs uz masām”
Iespējams, ja paraplāni kļūst populārāki, nākotnē var organizēt arī sacīkstes vai čempionātus. Šobrīd tos, kas lido ar paraplāniem, Latvijā varot skaitīt dažos desmitos, bet par interesentu trūkumu nevarot sūdzēties. Tādēļ trīs vīri ir apņēmības pilni dibināt paraplānu klubu. Arī nosaukums ir jau skaidrs – “Termiks”. Nelielās grupās šur tur Latvijā jau esot apvienojušies paraplānisti. Leons uzsver, ka “viņu klubs spiedīs uz masām”. Un tā būs izdevīgāk viesiem. Gan tiem, kas vēlēsies dažreiz palidot, gan tiem, kas uztur un iegādājas attiecīgo inventāru. Tādēļ, lai popularizētu lidošanu ar paraplāniem, vīri katru brīvu nedēļas nogali ar lidošanas paraugdemonstrējumiem kuplina dažādus pasākumus.
Maksimālais augstums – kilometrs
Skatoties, cik veikli ar paraplānu rīkojas Ēriks, nevar noticēt, ka lidot viņš iemācījies tikai pagājušajā vasarā. Vīri apgalvo, ka iemācīties varot piecu dienu laikā. Iesēdināt krēslā un uzcelt gaisā kādu drosminieku varot uzreiz, bet cilvēks nemācēs piezemēties, un var rasties problēmas. Katrā ziņā izkrist nevar, bet no zilumiem neizbēgt.
Vai katrs spēj iemācīties lidot ar paraplānu. “Pie mums iemācās visi,” saka Ēriks. Bet nenoliedz, ka var būt līdzīgi kā ar autovadītājiem. Ir, kas iemācās, bet ir tādi, kas neiemācās nekad.
Bailes? Pirmo reizi ar tām jārēķinās, bet pēc tam neesot nekādu problēmu. Vīri rāda, ka Viesturs ir uzskatāms piemērs. Viņš ļoti baidījies no augstuma un izvairījies no tādām vietām, kur citi jūsmo par lielisko panorāmu. Līdzko sācis lidot ar paraplānu, bailes kā ar roku atņemtas.
Interesants esot fakts, ko apliecina visi vīri: jo augstāk pacelies, jo bailes kļūst mazākas. Maksimālais augstums, cik var uzlidot ar paraplānu, ir kilometrs. Ja grib augstāk, tad jārēķinās, ka kļūs vēsāk. Iesācējiem tikai jāatceras, ka brāzmās un pārāk tuvu zemei ir bīstami lidot.
Mopēds pilnīgā bezceļā
Paraplāns vidēji maksā pusotra tūkstoša dolāru. Tas atkarīgs, vai krievu vai Rietumu valstu ražojums. Lietots izmaksās lētāk, varbūt pat tikai 500. Motors ir dārgāks – vidējā cena divarpus tūkstoši dolāru. Kopumā viss ekipējums izmaksājot apmēram četrus tūkstošus latu. Paraplāna motors tērē divi līdz trīs litri benzīna stundā, bet pa stundu var nolidot 40 kilometrus. Vīri smej, tāds mopēds vien ir, turklāt brauc pa pilnīgu bezceļu.
