Laikrakstā “Diena” izlasīju, ka Francijā (arī citās Eiropas valstīs) jau 20 gadu ir medikaments “RU – 486”, ko lieto, lai izsauktu spontāno abortu.
Laikrakstā “Diena” izlasīju, ka Francijā (arī citās Eiropas valstīs) jau 20 gadu ir medikaments “RU – 486”, ko lieto, lai izsauktu spontāno abortu. Latvijā šāds medikaments vēl nav reģistrēts, tomēr mediķi uzskata, ka arī latviešu sievietēm jādod iespēja izvēlēties starp ķirurģisku vai medikamentozu abortu. Tas atkal lika aizdomāties par bērna dzīvību vēl mātes miesās.
Bērniņa liktenis laikam vienmēr atstāts mātes ziņā, jo tas ir viņas ķermeņa auglis. Katra mamma izvēlēsies – iznēsāt bērniņu vai taisīt abortu. Iemesli tam būs dažādi. Kāda šaubīgā “saņemas”, un, neskatoties uz to, ka dzīvē daudz problēmu, bērniņš tiek saglabāts un dzemdēts. Gaidītāks vai negaidītāks – mazulis ienāk pasaulē ar skaļu un mīļu raudienu.
Gadās, ka mamma atsakās no bērniņa un izvēlas abortu. Tas ir sāpīgi. Gan mātei, gan bērnam. Mamma (te es domāju lielu daļu sieviešu) jūtas nožēlojami, jo atteikusies no daļiņas, kas ir viņā. No dzīvības, kas pēc laiciņa būtu cilvēks – ar vārdu un raksturu. Aborta brīdī vissāpīgāk ir bērnam, jo viņš ir nevajadzīgs un lieks. Neviena mīļa vārda. Nevienas labas domas un prieka par viņa pieteikumu pasaulei. Pēc aborta mammai sāp sirds, ar gadiem pietrūkst tieši tā bērna, no kura atsacījās.
Laikam jau pasaulē pārāk daudz veidu, kā atbrīvoties no bērniņa, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības. Bet ceļš līdz dzīvībai un cilvēkam ir tikai viens. Skaists ceļš, Dieva noteikts. Un laikam jau mātei (kura pa to nav gājusi) vajadzētu to tik ļoti nožēlot, ka, satiekot bērniņu Debesīs, paņemtu to klēpī un samīļotu -“toreiz man tevis nevajadzēja, bet es skumu un ilgojos pēc tevis.”
