Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados pilsēta turpina attīstīties.
Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados pilsēta turpina attīstīties
“Dzirkstele” turpina stāstīt par dzīvi padomju gados pilsētā. Septiņdesmitie astoņdesmitie gadi gulbeniešiem palikuši atmiņā ar gājieniem uz Ļeņina pieminekli, lielo rūpniecības uzņēmumu “Alfa” un “Straume” darbību, kā arī talonu sistēmu un deficīta precēm.
Cilvēki cenšas
Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados pilsētā joprojām notika celtniecība. Tika pabeigta viesnīcas “Gulbene” būve, uzcelts sadzīves pakalpojumu nams, atvērts Gulbenes Vēstures un mākslas muzejs, sākās Nākotnes ielas apbūve, tika atklāti Gulbenes jaunie kapi, jaunās telpās darbu sāka bibliotēka, atklāja jauno sporta skolas ēku un sāka darbu mākslas skola. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt. 1989.gadā pilsētā dzīvoja 10,6 tūkstoši iedzīvotāju. Padomju laikā Gulbenē darbību uzsāka rūpniecības uzņēmumu “Straume” un “Alfa” filiāles, kas ražoja produkciju lielajam savienības tirgum. Metālizstrādājumu ražotne “Straume” un elektronikas rūpnīca “Alfa” (vēlāk – “Mitrāns”) deva darbu pilsētniekiem. Kitija Serdjukova laika posmā no 1966.gada līdz 1987.gadam bija Gulbenes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja. Viņa “Dzirkstelei” stāsta, ka tagad gan pilsētas amatpersonas, gan iedzīvotāji var izdarīt daudz vairāk, taču padomju laikā iespēju bija mazāk, bet cilvēki bija atsaucīgi un centās. “Tas bija labi, ka padomju laikā mums bija vairāk lielo rūpniecības uzņēmumu, piemēram, “Straume” un “Alfa”, tas daudz ko nozīmēja cilvēkiem. Es domāju, ka uzņēmumu vadītāji darīja, ko varēja, un strādāja pēc labākās sirdsapziņas. Pilsēta attīstījās un pamazām veidojās savu iespēju robežās. Protams, tagad veikalos ir daudz lielāka izvēle, mēs bez problēmām varam nopirkt to, ko gribam. Jāatzīst, ka tajos gados tā nebija. Bija jāstāv garās rindās, lai kaut ko dabūtu,” atceras K.Serdjukova.
Gājienus atceras kā teātri
Lai izrādītu cieņu un godu Ļeņinam, iedzīvotājiem bija jāpulcējas un jāiet gājienā pie Ļeņina pieminekļa. Gulbeniete, kura vēlējās palikt anonīma, “Dzirkstelei” stāsta, ka atmiņā ļoti spilgti palikuši šie gājieni. “Kāpēc gājām? Nezinu. Bija jāiet pie Ļeņina pieminekļa un viss. Neviens neko skolā īpaši neskaidroja. Ja gadījumā kāds negāja gājienā, tad viņam obligāti bija jāuzrāda ārsta zīme, pretējā gadījumā uzvedībā varēja ielikt divnieku un sauca vecākus uz pārrunām. Kādus plakātus iedeva nest, tādus arī nesām. Tie pārsvarā bija krievu valodā. Tā arī katru gadu gājām un nemēģinājām skolotājiem kaut ko iebilst, bija disciplīna,” atceras gulbeniete.
Viņa stāsta, ka tad, kad strādājusi “Alfā”, gājienos iet nemaz tik slikti nebija, jo par to, ka gāji, maksāja prēmijas, un vīrieši pirms gājiena iedzēra kādu grādīgu dzērienu, lai lustīgāka iešana. Bija speciāli bļāvēji – pirmajā, pēdējā rindā un pa vidu, lai sanāk lielāks un skaļāks “urrā”. “Sākumā visi skaisti sastājās pie kultūras nama. Bija speciāli organizatori, kuri regulēja un skatījās, kur katrai iestādei un skolai jāstāv. Sekoja partijas komitejas priekšsēdētāja runa, tad aplausi un mūzika. Pēc tam gājiens virzījās pa tagadējo Oskara Kalpaka ielu, tad Rīgas, Ābeļu ielu, līdz nonācām pie pieminekļa. Katram kolektīvam bija savs lozungs. Es to atceros kā iestudētu teātri. Pie pieminekļa runāja par sasniegumiem, bija apsveikuma runas, pieminēja faktus no vēstures,” atceras gulbeniete.
Garās rindas veikalos
Rindas bija spilgta šī laika iezīme. Cilvēki bija pieraduši stāvēt rindās vairākas stundas. Mēdza jokot, ka padomju pilsonis, kur vien ierauga rindu, ir gatavs stāties tās galā, lai, izstāvējis to, dabūtu deficītu.
Gulbenietei Skaidrītei piena virtuves, garās rindas un “blatu” sistēma tagad izraisa smaidu, jo, stāvot rindās pēc importa zābakiem vai desām, zinājusi, ka pienākšot arī labāki laiki. “Atceros, kā gāju uz piena virtuvi. Dēlam bija pusgads, un bērniem, kuriem bija palicis pusgads un vairāk, piena virtuvēs uz mēnesi deva puspaciņu sviesta, nelielu gabaliņu vistas ragū, pāris olas. Tas bija domāts, lai papildinātu bērna ēdienkarti. Nauda jau visiem vairāk vai mazāk bija, bet nebija jau kur un ko dabūt. Kad bērni paaugās, tad viņus ņēma līdzi stāvēt garajās rindās veikalos, jo pārtiku deva uz “galviņām”. Būdama dekrēta atvaļinājumā, stāvēju rindā pēc krējuma, līdzi bija litra burka, nu un tad man ielēja tikai trešo daļu, jo vairāk nepienācās. Tas tiešām bija smieklīgi. Astoņdesmito gadu vidū, kad pie varas nāca Mihails Gorbačovs, tika ieviesta talonu sistēma. Par tiem varēja iegādāties cukuru, degvīnu, tabaku un citas preces. Mans tēvs degvīnu, kuru bija iegādājies par taloniem, bija sakrājis savām bērēm,” stāsta Skaidrīte. Viņa pati talonus nēsāja cilvēkiem uz mājām pēc sarakstiem. Bija iedalītas ielas, pa kurām tie bija jāiznēsā. “Jāatzīst, ka cilvēki neatļāvās toreiz sūdzēties vai klaji paust savu neapmierinātību. Tas būtu bijis pretvalstiski, mazums kā pēc tam viss varēja izvērsties,” saka Skaidrīte.
Viņa atceras, ka reizēs, kad Gulbenes universālveikalā kaut ko pieveda, bija ļoti garas rindas, bet interesanti esot bijis tas, ka vienmēr mājiniekiem priekšā un rindas sākumā jau bijuši pleskavieši, acīmredzot viņiem bija “blats” un savi informācijas avoti, kas paziņoja par preci. Rindās vajadzēja pavadīt vairākas stundas. Lai dabūtu importa zābakus, rindā jau sāka stāvēt iepriekšējā vakarā. Stāvēja visu nakti. Bieži sanāca strīdi un kautiņi par vietu rindā, protams, bija situācijas, kad preci rāva cits citam no rokām, neskatījās, derēja vai ne, bet tikai pirka. “Parastajam cilvēkam bija grūti. Biji laimīgs, ja kaut ko dabūji. Uz vēlēšanām gan pilsētā bija bufetes, tad varēja dabūt zefīrus vai Liepājas kafiju, kuru es glabāju līdz Vecgada vakaram un tad ar baudu dzēru,” atceras Skaidrīte.
****
Fakti
1974.gads – nodibināta 2.vidusskola.
1979.gads – pabeigta viesnīcas “Gulbene” būve.
1981.gads – uzcelts sadzīves pakalpojumu nams.
1982.gads – atvērts Gulbenes Vēstures un mākslas muzejs.
1982.gads – sākas Nākotnes ielas apbūve.
1983.gads – atklāj Gulbenes jaunos kapus.
1984.gads – jaunās telpās darbu sāk bibliotēka.
1988.gads – sāk darbu mākslas skola.
1989.gads – atklāj sporta skolas jauno ēku.
