Šajā dienā leģionāri atceras savu likteni. Nevienu te nevar tiesāt, nevar arī neko pārmest. Tas bija laiks, kad tam tā bija jābūt, no tā nevarēja izvairīties. Kāpēc cilvēki nevarētu atcerēties savas kara gaitas un tos pārdzīvojumus, kādi ir bijuši?
Pienākas to darīt, atceroties kritušos biedrus. Te nav nekas speciāli jādemonstrē. Tā ir iekšēja izjūta, masu pasākumus vispār nevajadzētu rīkot.
Vēl trakāk, ja kāds iedomājas tur kaut ko traucēt, maisīties. Tas nav godīgi. Arī pretējās puses karotāji Rīgā var pulcēties pie sava Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā, neviens viņiem nemaisās pa kājām.
Kāpēc katrs nevarētu dzīvot ar savu pārliecību, ja tāda vispār ir? Vajag būt tolerantiem citam pret citu.
