Pašvaldība invalīdi samulsina ar likuma pantu citēšanu.
Pašvaldība invalīdi samulsina ar likuma pantu citēšanu
Bez citu palīdzības pārvietoties nespējīga invalīde Beļavā pašvaldībai lūdz nodrošināt sociālo aprūpi mājās. Sieviete ir 44 gadus veca. Viņa dzīvo kopā ar 76 gadus veco māti, kas reāli ikdienā rūpējas par slimo meitu. Tāpēc invalīde pašvaldībai lūgusi tieši mātei piešķirt aprūpētājas statusu.
Beļavas pagasta padomes lēmums – atteikums. Ir arī norāde, ka sievietei ir divi dēli, kuru pienākums rūpēties par māti. Tiesa, abi puiši – vienam ir 22 gadi, otram 17 – vēl mācās.
“Atbildes vēstulē no pašvaldības sakarā ar manu lūgumu piešķirt manai mātei aprūpētājas statusu lasu… katra teikuma galā ir likuma pants. Neesmu juriste, nesaprotu,” izmisumā ir sieviete, kas ir 1.grupas invalīde. Viņa brīnās, kāpēc nav saprasta. “Ļoti daudziem invalīdiem ir tuvinieki, kas palīdz, kas aprūpē. To varētu finansiāli atbalstīt. Uzzināju, ka manai mammai tie būtu 34 lati. Taču saņēmu atteikumu,” stāsta sieviete.
Kāpēc māte nevar aprūpēt?
Gulbenes rajona padomes konsultants veselības un sociālajos jautājumos Artis Stuburs “Dzirkstelei” saka: “Tā ir pašvaldības kompetence. Lēmumam jāatbilst normatīvajiem aktiem. Vai tikai vecam vientuļam cilvēkam var būt aprūpētājs? Iespējams, arī slimam un invalīdam var tāds būt.”
Beļavas pagasta sociālā darbiniece Judīte Cinglere “Dzirkstelei” saka: “Tas ir pagasta padomes sēdes lēmums. Tajā ir pamatojums konkrēti par māti, kura ir redzes invalīde, 76 gadus veca kundze. Viņa nevar būt aprūpētāja savai meitai.”
Arī Beļavas pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Mezītis “Dzirkstelei” skaidro, ka meitu nevar aprūpēt vecā māte, kas pati neredz. Un vispār esot debatējams tas, vai tuvinieks var būt aprūpētāja statusā.
Nav piemērotas kandidatūras
J.Cinglere saka, ka Beļavas pagasta saistošie noteikumi, ko apstiprinājuši deputāti, paredz mājas aprūpi tikai veciem vientuļiem cilvēkiem, bet sociālo palīdzību – trūcīgajiem. Invalīdei nav piešķirts trūcīgās personas statuss. Tomēr pašvaldība gādājusi, lai sievietes brālim būtu aprūpētāja statuss. Taču invalīde no šā tuvinieka kā aprūpētāja pakalpojumiem atteikusies.
“Uzņemties šo sievieti aprūpēt mēs piedāvājām citiem cilvēkiem Bet ir rakstiski atteikts. Cilvēki nevēlas. Tad bija iesniegums no invalīdes dēla, viņš vēlējās māmiņu ievietot aprūpes centrā, viņa nepiekrita,” saka J.Cinglere. Invalīde “Dzirkstelei” saka, ka nekādā gadījumā nevēlas doties uz aprūpes vietu ārpus mājām.
Vai tās ir tikai kaprīzes?
V.Mezītis uzsver, ka pašvaldība visu laiku cenšas palīdzēt šai sievietei, cik vien tas ir deputātu spēkos. “Daudzas reizes viņa ir vesta pie ārstiem un citur, kur nepieciešams. Ir doti papildu līdzekļi zālēm. Drusciņ jau viņa ir kaprīza,” viņš stāsta.
Invalīde saka, ka ir pateicīga par palīdzību, ko sniedz pašvaldība. “Rudenī bija problēmas ar malku. Zvanīju pagasta padomes priekšsēdētājam, Kārlis Liše atbrauca un nolika uz galda 50 latus,” stāsta sieviete.
Ar pašvaldību jākomunicē tikai rakstiski
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš “Dzirkstelei” saka, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka – pašvaldībai ir pienākums nodrošināt pakalpojumu saviem iedzīvotājiem. Parasti pašvaldība, izlemjot, kam piešķirt sociālo palīdzību, vadās pēc sava nolikuma, kur ir definētas iedzīvotāju kategorijas, kam pienākas palīdzība. Likumā šis traktējums ir plašāks.
“Likums ir svarīgāks par pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Patiesību sakot, ja cilvēks uz savu lūgumu rakstveidā no sociālās palīdzības speciālista ir saņēmis atteikumu, tad ir iespējams vērsties rakstiski pašvaldībā atkārtoti un pēc tam – administratīvajā tiesā,” uzsver A.Dūdiņš Viņš saka, ka noteikti iedzīvotājam savas intereses ir jāaizstāv tikai rakstisku iesniegumu formā, mutiskai sarunai nav juridiska spēka. A.Dūdiņš uzsver pašvaldības nozīmi palīdzībā iedzīvotājiem, jo “tur reāli cilvēku redz uz vietas”. “Pašvaldībai tomēr vajadzētu nākt savam iedzīvotājam pretim,” saka speciālists.
