Nekur citur pie mums cilvēktiesības nav tādā cieņā kā policijā. Nekur nav tik labi policistiem klājies kā Latvijā un neklāsies arī nekad! Nekļūdīšos, ja teikšu: daudzi tā domā. Visiem jauniešiem, kas deldē skolas solus un nezina, ko darīt, iesaku kļūt par policistiem. Un ne jau Īrijā, bet pašmājās! Tā tik ir dzīve! Ja es būtu jauns… Eh.
Pilnīgi iespējams, ka tad, hm, paceltos un nekad nenolaistos mana vīrišķīgā pašcieņa par spīti visiem stresiem un ziepēm. Prakse par to liecina. Raugi, vienam policistam kriminālprocesā uzrādīta apsūdzība, citam jau vismaz pirmajā tiesu instancē pasludināts notiesājošs spriedums, bet tas viss gan apsūdzētajiem policistiem, gan viņu priekšniekiem ir kā pīlei ūdens. Lai arī kāds nebūtu noziedzīgais nodarījums!
Vot. Policistiem ir cilvēktiesības un cauri! Kamēr nebūs izietas visas tiesu instances (līdz pašai Eiropas cilvēktiesību tiesai), tikmēr šancēs policijā, pelnīs, saņems sociālās garantijas un vēl piedalīsies protestos, prasot lielāku algu. Kāpēc gan ne, ja daža laba klāt nebija, kad Dieviņš kaunu dalīja?
Te nu vietā ir iekšlietu ministra Mareka Sedliņa publiskotā replika par šo tēmu. Viņam nolaižoties. Rokas. Es jums teikšu, kam nolaižas, kam paceļas.
Eh, iedomājos es sevi pilnā uniformā, ar steku pie sāniem, ar “pišču” pie jostas. Kas par džeku! Pleubojs. Eh, kā gribētos nomizot kādu… Lazdu. Vai pūpolu. Apliecināt spēku. Visi zaķi ģībst, sevišķi Lieldienu laikā. Bet es eju zaķiem garām. Man patīk kolēģes. Jāapvaicājas viņām pēc Lieldienu olām. Tā kā man to nav, būs jāiet meklēt pie šām.
