Kaut kas jau tiek darīts visu laiku, bet, vai tas ir daudz vai maz, man ir grūti novērtēt.
Man ceļu stāvoklis gan kā uzņēmuma vadītājam, gan kā autovadītājam neapmierina. Situācija valstī, manuprāt, ir traģiska. 2.šķiras ceļi brūk kopā.
Autovadītāja apliecība man ir kopš 1966.gada, un visus gadus esmu vērojis ceļus. Jāteic atklāti, ka padomju laikos bija viens posms, kad uz ceļa visu laiku kaut ko darīja – veda granti, līdzināja, tīrīja grāvjus, bet pēdējā laikā, uzskatu, netiek darīts nekas. Protams, jārēķinās, ka ir palielinājušās arī izmaksas.
Iespējams, ka kādreiz ir pieļautas kļūdas, arī būvējot ceļus.
Man, piemēram, ir zināmi posmi, kur pirms pāris gadiem tika ieklāts jauns asfalts, labi atceros arī robežas, no kurienes līdz kurienei tas tika darīts. Šobrīd vienā galā tas asfalts stāv joprojām, savukārt otrā tas jau ir sabrucis. Es gan neesmu speciālists, taču jāsecina, ka kaut kas tur nav bijis kārtībā.
