Pārsla Konrāde
Esam pirmā Latvijas tūristu grupa, kas ieradusies Audru muižā netālu no Pērnavas Igaunijā. Lielākā daļa ēku saglabājušās kopš muižas laikiem, bet daudz kas arī piebūvēts klāt padomju laikos. Tagad redzamais muižas komplekss izveidots 19.gadsimtā, līdz mūsdienām diezgan labi ir saglabājušās 14 ēkas, kas visas ir Igaunijas kultūras mantojums.
Parasti, kad apmeklējam muižas, kompleksā izceļas galvenā ēka – kungu māja. Diemžēl Audru muižas kungu māja Otrā pasaules kara laikā nodegusi, bet tās vietā uzbūvēta kolhoza kantora ēka. Tūristi bieži vaicājot, kāpēc netiek atjaunota kungu māja. Taču tā nav īstā kungu māja, bet kolhoza laikā uzcelta būve. Gide stāsta, ka pēc kantora ēkas lieluma var spriest par kungu māju, kura pārsvarā bija no koka un nodega kara laikā. Zem ēkas apakšā esot saglabājušies kungu mājas pagrabi, tāpēc ēkas izmēri atbilst nodegušajai mājai.
Muižas pārvaldnieka ēkā šobrīd izvietots muzejs un bibliotēka. Muzejs atvērts 1996.gadā. Ēkas otrajā stāvā var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju, kas iepazīstina ar Audru muižas iemītnieku dzīvi cauri gadsimtiem, tur izliktas apskatei dažādas sadzīves lietas, arī dokumenti, vēstules, skolas piederumi, izšuvumi, darbarīki, tērpi, apbalvojumi un piemiņas lietas. Pat ieraugām 1955./56.gada žurnālu “Rīgas Modes”.
Vietēja gide stāsta, ka muižas ēku vizuālajā izskatā vērojams stilu sajaukums, ko dēvē par historismu. Tas ir arhitektūras virziens, kas attīstījās 19.gadsimta vidū un ilga līdz Pirmajam pasaules karam. Arhitekti atdarināja dažādus vēstures stilus, tos kombinējot un papildinot. Muižas ēku izmēri atbilst barokam, kolonnas – renesansei, bet logi būvēti gotiskajā stilā. Visi stili ir sajaukti kopā. Pēdējais barons pats esot dzīvojis Rīgā, bet muižā uzturējušās dāmas. Tā kā sievietes vēlas ne tikai funkcionālas ēkas, bet arī skaistas, tad nu viņas arī devušas rīkojumus, kā jāpārbūvē, lai būtu skaisti.
Ejam aplūkot kādu ļoti skaistu ēku, kas, izrādās, celta kā spirta brūzis. Tā ir viena no jaunākajām muižas kompleksa ēkām – celta 1902.gadā. Protams, visās muižās šņabis vienmēr bijis ienesīgs avots un visur bijuši krogi. Arī šī ēka it kā ir būvēta funkcionāla, bet tajā pašā laikā ļoti skaista. Paskatoties augšup, pie jumta ieraugām divus mazus lodziņus, starp kuriem redzama neliela kolonna. Gide stāsta, ka muižā tādas ir divas. Tās esot saglabājušās no 15.gadsimta un atvestas no Pērnavas. Muižā tādas kolonnas ir spirta brūzim un ēkai, kurā šņabis tika glabāts. Alkohols ražots nelielos daudzumos.
Gide rāda uz kādu vietu spirta brūža sienā, kur var redzēt mūrēšanas pēdas. 1960.gados tur esot bijis caurums, un mums jāuzmin, kādam nolūkam tas bija domāts. Protams, mums nav ne jausmas, kāpēc. Izrādās, tur bijusi piebūvēta telts, kurā rādījuši kino. Tolaik muižā bija dzirdējuši, ka kino telpās bieži notiek ugunsgrēki. Tad igauņi izdomājuši, ka pieliks telti, lai māja nenodeg, ja gadījumā izceļas ugunsgrēks.
Kādreiz dārzā bijis daudz bišu stropu, tāpēc muižā arī biškopim bijusi atsevišķa māja. Muižkunga ģimene bijusi diezgan turīga – gan spirtu ražojuši, gan pienotavā labus sierus gatavojuši, kurus sūtījuši pat uz Vāciju. Bijusi labi attīstīta piensaimniecība, bijuši savi ganāmpulki, savi meži. Kokmateriālus sūtījuši pa visu Igauniju un uz Eiropu.
Muižā bijusi māja vecajiem ļaudīm, skola, unikāls tiem laikiem bijis bērnudārzs. Visvecākā ēka muižas kompleksā ir klēts, kurā atradusies arī smēde. Sava ēka bijusi darba zirgiem, sava sezonas strādniekiem. Vēl bijusi īpaša suņu māja.
Tad dodamies pastaigā pa muižas parku, kas kopš 1958.gada ir iekļauts Igaunijas kultūrvēsturiski nozīmīgu aizsargājamo objektu sarakstā. Paplašinot Audru upi, ir izveidota piemērota atpūtas zona ar salām un dīķi, kuru šķērso četri skaisti tiltiņi. Tiesa, pa vienu no tiem reizē var pārvietoties tikai desmit cilvēki, lai būtu droši.
