Tā, lūk, gluži kā pilsētai ar rītdienu arī mums ir sava spārnotā devīze – pilsēta ar spārniem. Vienā ziņā ventspilnieki mūs tomēr pārspēj.
Viņiem buklets tūristiem sagatavots jau septiņās valodās, bet mums pagaidām faktiski pietiek ar divām, kaut, protams, ceram arī uz eiropiešu un austrumnieku vai vismaz ķīniešu pieplūdumu. Uz to cer gan bānīša apsaimniekotāji, gan viesu namu saimnieki, gan kokzāģētavu īpašnieki, kas sūkstās par kuslo vietējo darbaspēku. Ja piepildīsies, tad, cerams, pie mums arī tiks atvērts kāds ķīniešu restorāns. Jā, Ventspili salīdzina ar Rīgu. Saka, ka tā pārāka par galvaspilsētu. Mūs arī salīdzina. Ar Pitalovu. Mēs esot pārāki.
Tātad pilsēta ar spārniem? Varbūt paspārnē? Es ieteiktu logo (to izplesto spārnu) pārkrāsot oranžā krāsā, kamēr nav par vēlu. Tas ir politisks pasūtījums bez šaubām, cerot, ka paspēsim izmantot spēku samēru Saeimā savā labā un beidzot tomēr noasfaltēsim pilsētas ielas tā, lai tās būtu kā starta līnija lidojumam uz novadu, nevis trepes uz saulaino vakardienu. Mani te sieva, Antonija mana, pārtrauc, ka tam “jumtam” labāk derētu sarkanbaltsarkanā gamma. Nu nē! Tad jau drīzāk sarkanzilbaltā pārrobežu sadraudzība! Mēs ar Antoniju strīdamies. Viņa saka, ka galu galā gulbim ir balti spārni. Kā baltais padošanās karogs? Sievai iebilstu, ka to viņa var vicināt, mani aicinādama gultā. Antonija pārskaitusies brēc: “Vai mums tiešām jākaro kā ģenerālprokuratūrai ar Aivaru?”
Un tad es aizdomājos, ka vienā ziņā gan negribu līdzību “pilsētai ar rītdienu”.
Nedod, Dievs, sakonfliktēt ar TV “Panorāmu”, KNAB un tā tālāk, jo rezultātu mēs redzam. Rītdienas pilsētai it kā ir un tajā pašā laikā nav mēra.
