Viendien uz ielas mani apturēja onka. Pilnīgi svešs – gluži kā no “Skroderdienām Silmačos” izniris Ābrams mūsdienu izpildījuma. Tāds kā papus priekš manīm. Sajūta ellīgi intriģējoša. Tas onka nāk man pretī, uz spieķīša atspiežoties, smaida pa visu ģīmi un uzrunā tieši mani: “Sveika, daiļā kundze, visus vasaras ziedus es gribētu nobērt pie jūsu kājām, skūpstīt jūsu rokas, raudzīties jūsu zaļajās acīs un ar skatienu glāstīt jūsu stalto augumu!”
Biju pilnīgi mēma. Gadiem ilgi neko tādu par sevi nebiju dzirdējusi. Turklāt onka runāja patiesi, ieinteresēti, ar dzirkstelītēm acīs. Kā lai nenoticu?! Noticēju, kaut zināju, ka sekos andele. Un sekoja arī.
Onka sacīja, ka gribot man pasniegt dāvanu. Teicu, ka nevar pieņemt. Viņš neļāva sevi neko daudz pārtraukt. Tā būšot dāvana par vienu latu – īstas aitas vilnas jaka maniem daiļajiem pleciem, lai tie nezaudētu savu maigumu. Ak… Teicu, ka makā nav pat lata. Un ielūkojos onkam dziļi acīs. Viņš noticēja: “Tā varētu būt gan.” Es… vēl gribēju klausīties komplimentos, bet onka jau atvadījās. Maigi, cēli, bet stingri. Kā jau kungam pieklājas. Gāju tālāk savu ceļu. Onka palika iepakaļ. Neizturēju, atskatījos. A onka, apstādinājis nākamo dāmu, atkal jau bārsta komplimentus. Un tā tikpat izslāpusi klausās kā es pirmīt.
Mājās savam vecim stāstīju piedzīvoto, šis smējās, vēderu turēdams. Es esot lētticīga muļķe. Es iebildu, ka neesmu vis. Vienkārši esmu izslāpusi pēc mīļuma, jaukiem glaimiem, kaut vai tie būtu meli. “Kāpēc tu, mīļais, man nekad nesaki komplimentus. Tieši otrādi. Tu katru dienu izmet, cik es veca, kā man trūkst gaumes, kā neprotu gatavot ēst, audzināt bērnus utt.!” kā dvēseles kliedzienu es nočukstēju savu sakāmo un galīgi sakaunējusies muku uz vannas istabu paraudāt.
Dīvaini. Kāpēc man kauns lūgties vīram mīļumu, bet nav ne mazākā kauna klausīties komplimentus no pilnīgi sveša sačākstējuša večuka uz ielas? Un man tomēr joprojām liekas, ka tas “Ābrams” man teic patiesību.
