Alūksnes rajona tiesa izskatījusi Zeltiņu pagasta iedzīvotāja Viļa Rutka pieteikumu par zaudējuma – 10 739 lati 47 santīmi – piedziņu.
Alūksnes rajona tiesa izskatījusi Zeltiņu pagasta iedzīvotāja Viļa Rutka pieteikumu par zaudējuma – 10 739 lati 47 santīmi – piedziņu.
Prasītājs uzskata, ka zaudējums radies, jo nelikumīgi izcirsts viņa mežs un transportēti kokmateriāli no blakus meža caur viņam piederošu teritoriju. Tiesa V.Rutka prasību noraidīja, taču viņš nolēmis spriedumu pārsūdzēt.
V. Rutks ir pensionārs ar veselības traucējumiem. 1999. gada februārī viņa dēls, strādājot mežā, guvis traumu, tāpēc bijusi vajadzīga nauda ārstēšanās izdevumiem. Vienīgā iespēja nopelnīt bijusi izcirst un pārdot personisko mežu. Palīdzību piedāvājuši kaimiņi, kam bijusi pazīstama brigāde, kas nodarbojas ar mežu izstrādi un realizāciju. Sākotnēji abi kaimiņi lietas izskatīšanā tiesā piedalījās kā atbildētāji. Sēdē prasību pret viņiem atsauca, vēršoties vienīgi pret Cēsu iedzīvotāju Valēriju Subbotinu, kura vadītā brigāde veikusi meža ciršanu.
“Mums bija vienošanās, ka izcirtīs 200 kubikmetru. Par to V. Subbotins jau pirms darba sākuma man samaksāja 1600 latu. Norunājām arī, ka par katru kubikmetru, ko (ar manu atļauju) izstrādās virs norunātā daudzuma, V.Subbotins maksās astoņus latus. Mūsu vienošanās bija mutiska, jo notariāli apstiprinātu līgumu noslēgt pretējā puse nevēlējās,” atceras V.Rutks. Bijusi arī noruna, ka visi no meža izvilktie baļķi saimnieka klātbūtnē turpat, uz pļavas, tiek sagarināti un viņš arī piedalīsies to nodošanā uzpircējfirmām.
V.Subbotina komanda strādājusi raiti. Drīz V.Rutkam radušās aizdomas, ka mežu izstrādā lielākos apmēros nekā norunāts. Kad viņš pieprasījis, lai darbu pārtrauc un attiecīgas iestādes visu noskaidro, V.Subbotins izvirzījis ultimātu: ja grib, lai ciršanu pārtrauc, tad lai atdod 1600 latu, kas izmaksāti sākumā. Protams, šīs naudas vecajam vīram vairs nebijis, tāpēc viņš smagu sirdi piekritis, ka meža izzāģēšana turpinās. Tomēr turpmāk pieņemt naudu no V.Subbotina V.Rutks atteicies, pamatojot rīcību ar to, ka nav precīzi zināms, cik koksnes izvests un kāda summa par to saņemta.
Tiesā V. Subbotins teica, ka viņš V. Rutka meitai pēc katras nodotās kravas sniedzis atskaiti par saņemto summu un izdevumiem. Viņš arī uzskata, ka V.Rutks pietiekami bieži bijis mežā, lai varētu kontrolēt darbu gaitu. Saimnieks nav laists klāt, kad koki griezti un uzkrautas kravas, jo to nosaka darba drošības noteikumi. “Vilis uzreiz prasīja, lai atrodu firmu, kurā darījumus var kārtot “pa kluso”, tāpēc arī līgumu ar viņu neslēdzu. Izrādījās, ka mežs nav labs: koki cauriem vidiem, daudzi arī aļņu bojāti. Es šajā gadījumā nevis nopelnīju, bet zaudēju 150 latu,” tiesā skaidroja V. Subbotins.
Nav iespējams noskaidrot, kurās firmās kokmateriāli realizēti un kāda bijusi peļņa, jo V.Subbotins tos nodevis uz firmas “Maksims” vārda dažādos pieņemšanas punktos. Tāpat zināmas tikai dažas personas, kas piedalījušās meža izstrādē. “Strādnieki dzīvoja pie mums mājās, bet uzvārdus cītīgi slēpa. Tikai tad, kad viens no darbiniekiem saslima, uzzinājām, ka divi no grupas dzīvo Latvijā ar vīzām un drīkst uzturēties vienīgi Valmieras rajonā. Tā vien šķiet, ka tā bija viena no tām komandām, kas izstrādā mežus un pazūd bez pēdām,” “Dzirkstelei” teica V.Rutka sieva Silvija.
