Mūsu ģimenē ir priecīgs notikums mans dēls drīz kļūs tētis. Viņš ir godīgs cilvēks, pats grib audzināt savu bērnu. Vārdu sakot – puika precēsies. Lai precas! Bērnam vajag tēvu!
Dēls un mana topošā vedekla strādā vienā darba vietā, kur apgrozās liela nauda. Abi labi pelna. Ir pārtikuši. Dzīvos mana vīra mantotajā dzīvoklī galvaspilsētā. Viss it kā ir labi. Un tomēr…
Patiesībā ir skumji. Dēls prec cittautieti, kas pats par sevi nav nekas slikts, bet… laikam šai citai tautai ir tādas tradīcijas, ko es nespēju izprast. Līgavas māte pieprasīja, lai es viņas meitai gādāju kāzu kleitu par 2000 latiem un ne santīmu lētāk. Kleitai esot jābūt tādai, lai nebūtu no līgavas radiem jākaunas. Labi. Nopirkšu. Bet lai pēc kāzām viņa man to kleitu atdod atpakaļ. Nesīšu pārdot. Varbūt zaudēšu pāris simtus, bet vairāk par tūkstoti noteikti atgūšu.
Tas vēl nav viss. Topošās vedeklas māte pieprasa, lai es viņas meitai norakstu dzīvokli galvaspilsētā, ko mans vērs mantojis no sava tēva. Šoks! Ja nu šie padzīvos kopā un izšķirsies, tad šī manu dēlu padzīs no dzīvokļa? Teicu, ka tā jau nu nenotiks. Es tā dzīvokļa remontā esmu ieguldījusi 5000 latus. Tā arī ir mana kāzu dāvana jauniešiem. Lai iet un dzīvo tur. Bet dzīvoklis bija, ir un būs uz mana vīra vārda, kamēr vien mans večuks dzīvos. Ieteicu topošās vedeklas mātei, lai viņa savai meitai noraksta savu Pierīgas trīsistabu dzīvokli. Vārdu sakot – šī nāvīgi apskaitās. Lai skaišas.
Tālāk… Topošā vedekla saka, ka uz kāzām no tuvējās Austrumu zemes atbraukšot teju vagons pilns ar līgavas radiem. Arī tas nebūt nekas slikts, bet… laikam tai tautai ir tādas tradīcijas, ka visus kāzu izdevumus apmaksā līgavaiņa vecāki. Fakts paliek fakts, ka līgavas māte kāzu rīkošanai nav iedevusi nevienu latu.
Es par to, ka no kaimiņzemes var atbraukt vagons ar līgavas radiem, uzzināju tad, kad man jau bija pasūtīts lauku namiņš kāzu viesībām un klāts galds 25 personām. Ko man darīt, ja uz kāzām saradīsies teju simts līgavas radu? Spēru pirmo izmisuma soli. Pateicu saviem radiem, proti, radiem no līgavaiņa puses, lai uz kāzām nenāk. Būs tikai mēs, vecāki. Protams, atnāks kāds jauniešu darbabiedrs. Nu tad vēl līgavas radi…
Un tomēr, ko es darīšu, ja līgavai nezin no kurienes kāzās uzradīsies 100 radinieku, kas gribēs ēst, dzer, izklaidēties, gulēt? Teikšu topošās vedeklas mātei, lai pati ved uz restorānu par savu naudu, lai baro un izgulda pati savā trīsistabu dzīvoklī.
Vārdu sakot, ar bažām un smagu sirdi es gaidu kāzu dienu – 1.augustu. Tad nu redzēs, kas notiks!
