Radu puika sadomājis precēties. Ko lai dara, reiz katram puisietim jākļūst par vīru un labprātīgi vai spaidu kārtā ir jābāž sava galva tajā cilpā, ko par laulību sauc. Taču tad – kāzām ir jābūt! Tādām kāzām, ka pēc tam visi gadiem vēl runā un atceras. Bez kāzām nevar. Mūsu dzimtā tā ir tāda tradīcija – lepnu kāzu rīkošana aptuveni viesiem 200.
Sakiet man, ar ko atšķiras vienas kāzas no otrām? Ar izdomu, fantāziju, pārsteigumiem!
Rau, lasīju, ka Japānas firma “First Advantage” sākusi pieņemt pasūtījumus laulību ceremoniju organizēšanai kosmosā. Iespēja laulību noslēgt burtiskā nozīmē debesīs katram pārim maksās 240 miljonus jenu (aptuveni 2,3 miljonus ASV dolāru).
Mums arī radupuikam vajadzētu kaut ko tādu – tikpat kosmisku, vienreizēju. Tikai to miljonu mums nav. Taču izdomas – pārpārēm!
Es piedāvāju laulību ceremoniju organizēt, jaunajiem stāvot piemājas dīķī starp ūdensrozēm. Vai nebūtu lieliski? Līgava baltajā kleitā iebrien iekšā līdz kaklam. Līgavainis tāpat nežēlo svētku uzvalku. Visiem ir, ko runāt, ko sačukstēties!
Mācītājs jāvārdu noklausās, sēdēdams piepūšamajā gumijas laivā dīķī. A mēs pārējie – peldkostīmos krastā. Un tad gavilēdami metamies visi apkampt ūdenī jauniešus. Viss dīķis viesu pilns. Sākas šļakstīšanās, jokošanās. Pēc tam svinības pārceļam uz privātā meža izcirtumu. Skan dzīvā mūzika vietējās kapelas izpildījumā. Dejo slapjā līgava ar līgavaini. Tas ir piknikā ar līdzpaņemtajiem produktiem, dzeramo. Visi piemetas turpat uz deķiem. Un paliek pa nakti odiem par barību.
Turpat nomičojam jaunos, kas aizdodas nakšņot sētā, bet viesi paliek izcitrumā gaidīt saullēktu. Romantika, es jums teikšu.
Plānoju savu ideju piespēlēt japāņiem. Par naudu, protams. Mani radi ir gatavi savu dīķi un izcirtumu īzīrēt arī citiem, ieskaitot ārzemniekus, ekskluzīvu kāzu rīkošanai. Domāju, ka varētu mēs attīstīt šitādu biznesu.
