„Skaties, latvieti, tur augstu, augstu kokā, Tur desa karājas, bet netiek tavā rokā…” Šī populārā padomju laika ziņģe tika bieži izmantota dažādās viesībās, esot kunga prātā. Tās īstā jēga bija parādīt to, ka nauda gan tev kabatā ir, bet desas veikala plauktos nav saskatāmas, jo tolaik, kad desas parādījās, bija jāizstāv garas rindas. Kā ir pašreiz un vai man, šīs ziņģes dziedātājam, plaukstošajā kapitālismā ir kaut kas mainījies? Nu tikai apgriezti proporcionāli.
Desas veikalu plauktos – cik uziet un dažnedažādas, bet eju gar veikala leti un siekalojos, jo mans naudas maciņš tik plāns… Arī putraimu un asins desa ir dārga, par pārējām nemaz nerunājot. Cīņa par pensijas pielikumiem, likumu grozījumiem vilksies tik ilgi, kamēr pa to laiku daudzi simti pensionāru būs aizgājuši uz smilšu kalniņu. Rīkosim referendumu par pensijas likuma grozījumiem, ja Saeima to likumu neatbalsta! Lūk, man nākotnē sola skaistu, brīnišķīgu dzīvi, jo mīļie kungi tuvākajā laikā cer pensiju paaugstināt līdz iztikas minimumam. Kāpēc viņus neinteresē, kā pensionāri eksistē šodien, kad siksna tiek savilkta arvien ciešāk?
It visur, kur griezies, viss maksā vairāk. Kurš pensionārs ir simtprocentīgi vesels? Labi, ka 40 procenti veselības ir atlikuši. Vārdu sakot, atceries bijušās prezidentes zelta vārdus un dzīvo nekurnējot – viss maksā tik, cik maksā. Bet īstenībā pats velns nezina, cik tam jāmaksā. Vai Cesvainē ražotajā kefīra litra pakai ir jāmaksā 63 santīmi vai 1 lats? To sarakstu var turpināt bezgalīgi, un jebkurš lasītājs ar to saskaras katru dienu.
Dziesma un deja ir laba lieta, jo uz dažām stundām esi laimīgs! Dziedāsim, dancosim un priecāsimies! Arī par to, ka mums vesels tūkstotis miljonāru, kuri visi strādā, lai gūtu peļņu. Un kur nu vēl tie, kas uz šo titulu kandidē. Tiem, protams, šobrīd viss pie vienas vietas…
