Ja dumjības kļūst ļaunas
Jaunieši bez dumjībām? Tas nav iespējams! Es pats jaunībā esmu dumjības taisījis, bet visam ir robežas. Ja dumjības kļūst ļaunas un kaitējošas, tad tiešām jāsauc palīgā kārtības spēki. Taču, kā man reiz stāstīja kāds policijas darbinieks, daudziem jauniešiem respekts pret policiju ir nulles līmenī. Viņi jūtas varoņi, ka ir pabijuši policijā. Kāpēc notiek demolēšana?
Jauniešiem varbūt liekas, ka tas nav mans, tas ir kaut kāds objekts, ko valdība uzcēlusi, tāpēc varam te mazliet paālēties. Nav sajūtas, ka tas ir mūsu, mans, Gulbenes. Nav patriotisma sajūtas.
Cilvēkam vienalga, ka viņš ir gulbenietis, nav lepnuma par to, nav sajūtas, ka pilsētā ir kaut kas jauns, foršs izveidots. Tādam jaunietim nav sasaistes ar konkrēto vidi. Vai policija te var ko līdzēt? Šaubos!
Savā ģimenē mēs bērnam mācām, kas ir labi un kas ir slikti, ko var un ko nedrīkst atļauties, kas ir personiskais un kas ir sabiedriskais. Vajag saprast lietas! Ja ģimenē to nemāca, tad tās sekas arī tādas ir.
Policija to, kas jāveic ģimenei, neatrisinās. Viņi arī nevar būt uz katra stūra. Policija var nosargāt kādu objektu. To risina, izmantojot videonovērošanas kameras. Tas varbūt liek cilvēkiem kontrolēt sevi, ja viņi zina, ka tiek novēroti un viņu izdarības ieraksta.
Zinu gadījumu, kad kādas skolas direktors pretī ieejai, kur regulāri tika izsists logs durvīm, ievietoja videonovērošans kameru. Nofilmēja un publiski parādīja to jauniešu sejas, kas demolēja durvis. Bariņš “uzķērās”. Viņiem bija drausmīgi kauns.
