Mums katram dzīves gaitā jāpiedzīvo zaudējumi. Laikam gan paši pirmie un paši pēdējie ir vissāpīgākie. Mana meita šodien raudāja, jo uzzināja, ka jaunajā mācību gadā klasei būs cita audzinātāja. Viņasprāt, tā ir nodevība. Tā ir viena no pirmajām, ko viņa savā dzīvē piedzīvojusi. Līdzšinējā meitas skolotāja pedagoģes darbu nomainīs pret dārzeņu fasēšanu Īrijā, jo netic vairs valdības solījumiem par skolotāju algu palielināšanu. Atmetu kaunu un gāju ciemos pie tās učilkas. Viņa nelaida mani pār slieksni. Tikai pateica: “Zini, Anton, beidz…”
Ar večiem Latvijā neesot nekādas aršanas. Tāpēc lai piebremzējot Godmaņu Ivars un visi pārējie bikšaiņi. Un lai es viņai te morāli nelasot. Arī šai pašai esot apnicis to darīt. Tāpēc tagad izlaisto svešo bērnu vietā šī pievērsīšoties nemorāliem dārzeņiem. Un dzīvošot mierīgi un pārticīgi kā īstai eiropietei piedien.
Te nu gribas man izkliegties: “Ivar, nu ko tu, velns parāvis, tur čammājies!” Lasu avīzēs, ka. pēc Godmaņa vārdiem, algu palielinājumi sasolīti tajos laikos, kad ekonomika “gāja augšup ar divciparu pieaugumu”, kas nav bijis īpaši apdomīgi, jo pašlaik budžeta iespējas nesakrīt ar strādājošo vēlmēm, un valdībai par situāciju būšot jārunā ar arodbiedrībām. Solīts makā nekrīt! Vai solījumi ir tikai pagaidu variants acu aizmālēšanai?
