Lūk, tik tālu nu esmu aizdzīvojusies – darba meklējumos uzskrējusi pilnīgam un galīgam šovinismam. Daži nodomās – khm, kas tas tāds? Citi teiks – nu nevar būt, Latvijā nekā tamlīdzīga nav. Šeit valda pilnīga vienlīdzība, katrs, neatkarīgi no dzimuma, var atrast sev nodarbošanos un pierādīt sevi tajā.
Protams, ja runa iet par pārdevējas vai kādas fasētājas darbu, kur jāstrādā smagas, garas stundas un dienā jāpārcilā desmitiem kilogramu, tad sievietēm vienmēr „priekšroka”. Bet, ja iet runa par kādu vadošu amatu, kur jādarbina smadzenes un jāsaņem laba alga un var sestdien un svētdien mierīgi atpūsties, tad gan sākas atrunas – nē, jūs to nevarēsiet (sievietes). Tas ir tik grūti, mēs (vīrieši) esam tā pārstrādājušies un pārguruši…
Un tā nu darba meklējumos saskāros ar pirmo vīriešskaudības piemēru.
Studēju es diezgan tehniskā programmā vienā no Latvijas populārākajām augstskolām. Esmu gan tikusi tikai līdz ceturtajam kursam, tā ka vēl viens priekšā. Bet nu ļoti negribas iet strādāt veikalā, kam tad man jāstudē? Ir daudz pazīstamu studiju biedru, tāpēc vienā pasēdēšanā neformālā gaisotnē ierunājos tuvam paziņam, kurš strādā lielā firmā labā amatā, vai nav kāda vietiņa man. Viņš sāka locīties kā zutis uz pannas, ka esot gan, bet es jau nu diezin vai varēšot izdarīt, jo tur esot tā-ā-ā-di aprēķini un tā-ā-ā-da atbildība… Nu, vārdu sakot, nekā.
Velkos es uz māju, ausis līdz zemei un domāju – kāpēc tad es nevaru? Jā, saprotu, izglītība pabeigta un pieredze lielāka. Bet vai zināšanas? Zinot, ka daļa šo „darbīgo” un „gudro” jaunekļu savus kursadarbus un pat diplomdarbus nopērk, jo viņiem ir nauda un par naudu var nopirkt visu, pat diplomu. Protams, ilgtermiņā, fakultātē ir jāparādās un lekcijas jāapmeklē. Tikai paliek jautājums – kur ir zināšanas?
Bet es taču kursadarbus pati taisīju, nevis pirku!
Ja pēc šī pirmā gadījuma man vēl „neaizgāja”, ka tā ir klaja nevēlēšanās laist sievietes klāt savam darbības lauciņam, tad nākamais bija kā spēriens pa „pakaļu”.
Un notika tā. Ciematiņā N mednieku svētki. Sabrauc visas Latvijas mednieki, tajā skaitā arī studiju biedri un labs ģimenes draugs, kurš arī ir mednieku kolektīva biedrs. Protams, viņš atbraucis no gandrīz otras Latvijas malas, tik bieži satikties neiznāk, sazvanāmies un sarunājam pie viņu teltīm satikties. Tikšanās sirsnīga un jauka, daudz ko parunāt, kā iet, ko darām. Es stāstu, ka vēl joprojām meklēju darbu. Tad viņš ar priecīgu smaidu vēršas pie kolēģa: klau, tu taču teici, ka jūsu firmai vajag speciālistu šajā reģionā; redz, kur tev ir meitene, kas strādās! Tajā brīdī uzrunātais kolēģis nicinoši pagrieza muguru un izlikās, ka neko nav dzirdējis. Pie tā visa es piebildīšu, ka ne jau no tā, ka es būtu Frankenšteina meita vai arī nelāgi ostu.
Norādījums uz to, ka nekādas sarunas par šo jautājumu nav iespējamas, bija skaidrs. Mēs turpinājām sarunu, es izlikos – ai, nekas nav noticis, man nevajag, es pati atradīšu darbu… Bet sajūta bija – kā ar pliku kāju sūdu čupā iekāpts.
Nu nekas, turpināju sūtīt CV un pieteikuma vēstules dažādās formās gan presē, gan internetā. Nekā. Vai nu esmu par vecu, vai par gudru, vai par dumju – nesaprotu. Neviens neko nepaskaidro. Tad saņēmos un piezvanīju uz vienu firmu, kur biju jau gandrīz pieņemta, tikai pēdējā brīdī pateica – nē.
Domāju, vienreiz skaidri un gaiši pajautāšu – kāpēc ne? Biju vieglā šokā, kad dzirdēju atbildi – mēs nolēmām, ka jums kā sievietei šis darbs būs par smagu un paņēmām vīrieti! Iedomājieties, viņi vienkārši izlēma manā vietā pat nepajautājot un nepamēģinot! Vai tiešām viņi iedomājās, ka, nomācoties četrus gadus mežsaimniekos, es lolotu ilūzijas uz mežu doties ar gēla nagiem un augstpapēžu kurpēs?!
Tā mani darba meklējumi vēl joprojām nav vainagojušies panākumiem. Toties dažas atziņas esmu guvusi. Pirmkārt, godīga attieksme pret darbu reti kur ir vajadzīga. Otrkārt, „čoms čomam” vienmēr kaut ko izdomās un, treškārt, visu vai gandrīz visu var nopirkt par naudu. Ja visus šos gadus es biju pret un nesapratu Īrijas „braucējus”, tad tagad manas domas ir mainījušās, jo sievietei laukos ar bērniem nav un tuvākajā laikā nebūs nekādu perspektīvu. Lai cik ļoti to negribētos…
