Pekinā pašlaik par olimpiskajām medaļām cīnās sportisti no visas pasaules; Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus Aglonā apmeklē daudzi tūkstoši svētceļnieku; Rīgā šajās dienās dimd Pilsētas svētki… Notikums aiz notikuma. Dzīve rit savu gaitu. Bet Gruzijā tā ir citāda. Pārrauta divās daļās: vakar un šodien. Ar izmisumu: un kas būs rīt?
Šeit dzīve noteikti vairs nav tāda, kāda bija, un arī nebūs. Jo tuvcīņā nostājušās divas lielvalstis: ASV, kas savā paspārnē ņēmusi Gruziju, un Krievija, kas uzmetusies par aizstāvi osetīņu tautai. Šai lielvalstij tas ir neierasts žests. Lai gan katram ir skaidrs, ka tā ir tikai plakāta viena puse, bet otra diemžēl diktē savtīgumu. Un šī mazā valstiņa ķepurojas zem lielā lāča ķepas, lūgdama palīdzēt.
Skatoties, kā notikumus Gruzijā atspoguļo Krievijas televīzijā, vien atliek apbrīnot žurnālistu īpašos scenārijus, taktiku un manevrus, lai tikai spodrinātu un attaisnotu militāristu izgājienus. Kāda te var būt runa par miera uzturēšanu, ja pa ceļiem brauc tanki, svilpj lodes un sprāgst mīnas, tiek ievainoti un mirst ne tikai karavīri, bet arī mierīgie iedzīvotāji!
Aktualitāte nr.1 – būt kopā ar Gruziju, tai palīdzot, vai stāvēt malā, neko nedarot – ir sašķēlusi arī mūsu politiķus. Prezidentam tiek pārmests, ka viņš no olimpiskajām spēlēm nav tūlīt steidzies uz Gruziju, kā to darījis Putins. Tagad viņam par to būs jāatskaitās. Tiek diskutēts arī par to, vai Godmanis ir pareizi rīkojies, aizbraukdams uz Gruziju. Pastāv uzskats, vai mums, mazai valstiņai, tur vispār jāiejaucas. Es ticu, ka malā stāvēt ir grūti, jo katra normāla latvieša sirdī vēl joprojām deg 1991.gada ugunskuri, kuru liesmas, lai gan arī zem ložu spindzoņas, nesa brīvību. To vēlas arī Gruzijas tauta.
