Vasara zied. Un zied cilvēki siena pļavās, gādādami, lai ziemā pietiktu barības piena devējām. Nav būtiski, vai tā ir tikai viena vai ganāmpulks brūnaļu, visur laukos ir vajadzīgs cilvēka darbs.
Vasara zied. Un zied cilvēki siena pļavās, gādādami, lai ziemā pietiktu barības piena devējām. Nav būtiski, vai tā ir tikai viena vai ganāmpulks brūnaļu, visur laukos ir vajadzīgs cilvēka darbs.
Un viņi to zina, bet zāle pļavās šogad padevusies tik varena, ka tur, kur pērn izdevās šķūnī ievest divus siena zārdus, šogad gubojami pieci. Ar zāli cīnās arī pagastu centros. Vienīgi atliek salīdzināt, kur tā, izmantojot mūsdienīgu zāles pļāvēju, pļauta pirms piecām, trim vai pāris dienām. Kā no vasaras noreibušas pie uzņēmumiem, iestādēm un mājām zied rozes.
Tieši dabas pilnziedā uz visiem Gulbenes rajona pagastiem dodas konkursa “Sakoptākais Gulbenes rajona pagasts 2001.gadā” vērtēšanas komisija piecu cilvēku sastāvā, lai skatītos, priecātos par redzēto, arī lai rastu vietu kādai kritiskai piezīmei, jo konkurss un vērtējums bez tās nav iedomājams. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad katrs komisijas dalībnieks pagastu vērtē individuāli un tikai tad summē vērtējuma punktus. Izrādās, ka šāda metodika ir objektīvāka.
Litenes pagastā izkopj dabas ainavas
2.jūlijs – pirmdiena, kas allaž uzskatīta par grūtu dienu, patiesi nav viegla, jo termometra stabiņš saulē pārkāpis trīs desmitu grādu iedaļai.
Arī Litenes pagasts, kas šoreiz ir pirmais vērtējumam pakļautais pagasts, ir saules pielijis. Pirms dodamies izbraukumā pa pagasta padomes izstrādāto apskates maršrutu, pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis steidz rādīt savu 1998.gadā izstrādāto maģistra darbu, kas pārtapis par Litenes pagasta attīstības plānu, bet pagasta teritorijas plānojums, kas vēl teorētiskā līmenī, gatavs pārtapt realitātē, jo padomes lēmums par to tapis pirms trim gadiem.
G.Ciglis stāsta, ka reāli pagastā brīvu zemes platību nav, ka sakopj pagasta teritoriju, sakārto infrastruktūru un pagasta ceļus, kas ir vairāk nekā 102 kilometri Pārsteidzoša ir priekšsēdētāja spēja iztēlē skatīt ainavu, kas šobrīd slēpusies krūmājos.
“Pagastā apzinātas ainaviski vērtīgās teritorijas. Pededzes pļavās, veicot ozolu mērīšanu, atklājām, ka apmēram 40 ozolu atbilst dižkoku statusam. Dižkokus pārmērām arī pagasta centrā,” G.Cigļa balsī jaušams lepnums, jo viņš atzīstas, ka dabas ainavu veidošana, Pededzes dabīgo pļavu saglabāšana un upes krastu izkopšana ir viņa sirdslieta. Ka tas ir tā, piemērus var rast pagastā. Atliek tikai turp aizbraukt. Aktīvi dabas izpētē iesaistās arī Litenes pamatskolas audzēkņi.
Šodien aizvien mazāk dzirdami izteikumi par labu lauksaimniecībai, bet G.Ciglis ar lepnumu bilst, ka viņa vadītajā pagastā galvenais ražošanas objekts ir zeme. Apliecinājums tam ir zemnieku saimniecības “Sopuļi” un kooperatīvās sabiedrības “Klēts” labības druvas.
Pagasta padome netālu no Pededzes atmērījusi gabalu no savas zemes, lai to atvēlētu privāto māju celtniecībai, viešot cerību, ka pagasti dzīvos. Par to, ka laukos skaisti prot dzīvot jauni cilvēki, liecina “Jaunancuļu” mājas, kur saimnieko Vēsma un Normunds Ratsepi. Vēsma bilst, ka saimniecību plašāk reklamēšot tad, kad viss būs padarīts. Savukārt Inta un Vilis Zirdziņi “Kaktiņu” mājās ir piemērs pensionāru dzīvespriekam un vēlmei nesēdēt ar klēpī saliktām rokām.
Daba panākusi pretim cilvēkiem
Stāmerienas pagasts ir tā vieta rajonā, kur pati daba panākusi pretim cilvēkiem. Tā nelūdz, bet klusi un cerīgi gaida, lai to sakopj, lai atjauno, lai mīl.
Ne visi zina, ka Stāmerienas pagastā pie Pilssalu parka atrodas garākā ozolu gatve rajonā. Vēsturiski te kādreiz atradusies muiža, bet šodien par tās godību liecina tikai simtgadīgie ozoli un krūmi. Varbūt jāsaspļauj delnās un šī apkārtne jāizkopj, nepieļaujot, ka kādam ozola koksne šķiet labs peļņas avots.
Pagasta padomes priekšsēdētājs Zintis Vībāns stāsta, ka pamazām sarūkot ar Kalnienas galu saistītās kādreizējās problēmas un steidz skaidrot situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar Stāmerienas pili. Viņš priecājas, ka soli pa solim atdzimst pareizticīgo baznīcas kādreizējā godība un ārējais spožums.
Ikviena, kas auto ieripina Stāmerienā, skatienu piesaista serviss “Lācplēši moto”, kur šobrīd labiekārto apkārtni. Arī Dzintara Poļaka individuālais uzņēmums “Sonāte” izveidojas par vietu, kur veiksmīgi rīkojamas dažādas konferences un semināri, kāzas un dzimšanas dienas, jo viesus iespējams ne tikai pabarot un izklaidēt, bet arī izguldināt. To, ka sakoptība ir ikdienas norma, apliecina zemnieku saimniecība “Vanagi”.
Stāmeriena ar tās ezeriem, pili, baznīcu, parku un uzņēmīgiem cilvēkiem līdzinās mazai Šveicei, tikai gribētos, lai to cilvēku vidū, kas šodien stūrē pagasta dzīvi, būtu lielāka vienprātība. Lai dzimtu taisnība un problēmu risinājums, ir vajadzīgas dažādas situācijas, bet visvairāk – sapratne.
Rozes zied zem darbnīcu logiem
Stradu pagasta apskate sākas ar Gulbenes 26.ceļu pārvaldi, kas startē ražošanas objektu grupā un ir skatāms piemērs tam, ka rozes var ziedēt pat tur, kur citkārt varbūt lijusi eļļa – zem mehānisko darbnīcu logiem. Pārvaldes priekšnieks Kārlis Baumanis stāsta par šīs vasaras iecerēm, strādājot pie ražošanas objekta sakopšanas. Līkumojot pa putekļos kūpošiem pagasta ceļiem, dzimst secinājums, ka pagasts ir ieguvējs, ja tā teritorijā atrodas ceļu pārvalde. Pagasta padomes priekšsēdētājs Sīmanis Homčenko mudina apskatīt Stāķu centru, kas līdzinās nelielai Gulbenes priekšpilsētai, jo te ir gan skola ar sakoptu tās apkārtni, gan ražošanas objekti.
“Bijušajā Lauktehnikā vien ir 11 SIA,” saka S.Homčenko. Jā, ražošanas objektu viņa vadītajā pagastā pietiek. Skumji, ka nevienam nevajadzīga un šodien aizmirsta, stāv kādreizējā Lauktehnikas sporta zāle. Gluži kā R.Paula dziesmā “varēja būt, bet nebij”.
Stradu pagastā līdzīgi kā citos pagastos ir sakopti kapi un piemiņas vietas, bet iebraucot Ilzes un Jāņa Grīšļu saimniecībā “Augstsalieši”, pretim steidz vārdi: “Ko tad pie pensionāriem vairs braukt.” Mazliet apdomājies, saimnieks tomēr bilst: “Bet labi, ka vispār atbrauc.” Teiktais liek padomāt. “Rutkos”, kur tagad kārtību uztur Anna un Viesturs Purmaļi zied katrs stūrītis un maliņa, tikai žēl, ka to stādītājs Žīguru tēvs vairs tikai pa retam, balstoties uz spieķīša, spēj iznākt dārzā un ieelpot ziedu aromātu.
Turpmāk – vēl
