Es brienu rīta rasas pērlēm izrotātā pļavā, lai ļautos ziedu glāstiem, lai noliektos pie balto pīpeņu vainadziņiem, kuros tik tikko jaušamas skumjas.
Es brienu rīta rasas pērlēm izrotātā pļavā, lai ļautos ziedu glāstiem, lai noliektos pie balto pīpeņu vainadziņiem, kuros tik tikko jaušamas skumjas. Ne jau tāpēc, ka uz tām neviens vairs nezīlē “mīl”, “nemīl”, bet tāpēc, ka vasaras dienas jau atskaita minūti pēc minūtes. Apzinos, ka dienas, nedēļas un gadi ir šo minūšu un sekunžu bezgalīgās virknes. Bet mūžs – liels un vienreizējs kopums, raksturīgs ar labi un slikti, ar skumji un priecīgi, ar spēju un nespēju.
Vieglītēm noglāstu un ļauju vējam paskandināt zilos ziedu zvanus. Varbūt ļaudis sadzirdēs un uz brīdi atteiksies no nemitīgās steigas un aizņemtības. Varbūt kādam uzsmaidīs un pateiks labu vārdu, varbūt izkāps no lepna autosalona un pamanīs, ka kādā no Latvijas ezeriem zied baltas un dzeltenas ūdensrozes, bet debesis vienmēr nemēdz raudāt pelēkas lietus asaras, tās noslaukot mākoņu nēzdogā.
Es lieku skandināt atkal un atkal, aicinot talkā rieteni un austreni, lai, ziedu zvaniem skanot, siltais vējš sajauc matus, atsit vaļā iestīvinātās apkaklītes un cilvēkiem liek justies kā bērnībā, kad zāle vienmēr šķitusi zaļāka, bet debesis – zilākas. Lai aizmirstas pārliekā nopietnība, lai atkal pieder tie sapņi, kas nogaidoši šūpojas bērnu dienu šūpolēs.
Ieelpoju naktsvijoļu spēcīgo aromātu. Ak, kā tas reibina! Šķiet, katrs brīdis šīs smaržas gūsta varā pielīst ar noslēpumainu un neizskaidrojamu burvību, liekot iztēlē atgriezties bērnībā, kad, sadodamās rokās ar pasaku prinčiem un princesēm, vienmēr biju viena no tām. Ja toreiz būtu zinājusi, ka dzīve ne vienmēr līdzinās lepnai karaļvalstij, ka prinču un princešu lomu tanī vienmēr ir krietni mazāk, nekā mēs vēlamies.
Caur brūnu smilgu aleju, vasaras ziedu kurpes apāvusi, es atgriežos bērnībā, kur jaušama pirmo meža zemeņu un tikko slaukta piena smarža, kur vectēvs pār plecu nes bērzu meijas, bet vecmamma baltu berž slieksni. Kūp pirtiņas skurstenis, un tikko sadzirdami san rudzu lauks piekalnē. Es pieglaužos pļavai un saprotu, ka vasara sākas bērnībā.
