Bet tādēļ Ernim netrūka krūzītes silta piena un smaržīgs miežu plācenis ar sviestu tika celts galdā.
Bet tādēļ Ernim netrūka krūzītes silta piena un smaržīgs miežu plācenis ar sviestu tika celts galdā.
– Es redzu – jūs vēl labi dzīvojat, – ēzdams ierunājas Ernis.
– Kas nu par labumu, – atsāk saimniece. – Tagad jau tā – no rokas mutē. Bet tev jau gan laikam tagad pavisam cita dzīve?
– Man? Nezinu. Esmu pieticīgs, – nosaka Ernis.
– Nu, māte, – māte jau tagad tev esot lielos vīros.
– Māte? – Ernim aizspiežas kumoss. – Es viņas jau pāris gadus neesmu redzējis. Kur viņa ir?
– Nupat šinīs dienās nāburgs Ozols esot viņu sastapis Stāķos. Dzīvojot tagad grāfa kundzes lepnajos dzīvokļos. Skaitoties muižas pārvaldniece. Bet vai tad tu nezini?
Ernis pieceļas no galda.
– Paldies, saimniece, par ēdamo, bet tagad man jāiet. Es gribu redzēt savu māti.
XIV
– Rokas klēpī turot, nekur dzīvē tālu netiksim, – siena pūnītī ierunājas Valdemārs Vītoliņš un spodrina savu revolveri. – Es ticu, ka neesam vienīgie, kam jāklimst pagaidām ārpus savām mājām. Mums vajadzēja sazināties ar citiem meža vīriem un sākt tīrīšanas darbu.
– Man nav vairs spēka, – atrunājas Jaunzems un, glāstot šautenes laidni, kā citreiz savas mazās Ērikas galvu, drūmi raugās caur pievērtā šķūņa durvīm pāri ezera līmenim.
– Saturies, Jēkab, mūsu jaunajam draugam taisnība. Mums ir jāglābj tie, kas vēl ir starp dzīvajiem, – Ušurs piekrīt Vītoliņam. – Mums vajadzētu vietējos varas vīrus drusku patramdīt.
Labi. Viņi sāks kaut ko darīt. Bet ko?
– Iesim un atbruņosim tagadējos pagasta vīrus, – lietišķi saka Vītoliņš.
– Tas neies cauri, – šaubās bijušais pagasta vecākais Ušurs.
– Pagaidām mums vajadzētu tā no krūmiem – no krūmiem drusku…
– Tie sātani pa krūmiem nelodā! – Vītoliņš grib riskēt. – Kā tas izskatās, ka vecam Pēterim trīs pieauguši cilvēki jābaro. Iesim un sameklēsim paši sev ko ēst.
– Tad mums ir jāiet zagt, – iekrīt Jaunzems.
– Ne jāiet zagt, bet jāatņem kaut kas atpakaļ no tā, kas mums ir nozagts, – nosaka Vītoliņš un apskatās, cik īsti ir zem šķūņa grīdas noslēptu patronu.
– Tiksim mazākais pie tabakas, – Ušurs izdauza pīpi pret šķūņa slieksni. Viņam tabaka ir gandrīz tikpat nepieciešama kā maize, un tagad viņam jāsmēķē pērnās nobirušās lazdu lapas.