Tilgasu ģimeni “Dzirkstele” apciemoja viņu lauku mājā Galgauskas pagastā. Pašvaldība šo māju bija izvirzījusi arī rajona konkursam par sakoptāko lauku sētu. Un ne velti. Pie Unas, Viestura un Gerdas Tilgasiem patiešām ir ļoti skaisti. Vēl gan nav pabeigta dzīvojamā māja, tāpēc pašlaik, kā paši smej, jāmitinās pirtiņā.
Reizēm Tilgasu ģimenei pietrūkst 24 stundu diennaktī, lai visu izdarītu.
“Mēs neesam pieraduši sēdēt uz vietas. Visu laiku katrs no mums kaut kur dodas un kaut ko dara. Mums nav pierasts, ka mēs atbraucam uz laukiem un sēžam. Tagad gan ātri satumst vakaros, bet vasarā mēs ātrāk par pulksten vienpadsmitiem pusē divpadsmitiem iekšā mājā nemaz negājām,” atzīst Una.
Realizē savus sapņus
Una atceras, ka pirms 13 gadiem, kad viņiem vēl nebija pat sava dzīvokļa, vīram pārliecinoši esot teikusi, ka kādreiz viņiem būs lauku māja un divi suņi. Viesturs gan toreiz atbildējis, ka Una sapņojot, bet viņa savukārt zinājusi, ka notiks tā, kā viņa ir iecerējusi.
“Esmu pārliecinājusies, ka viss tas, par ko es pasaku, ka es to izdarīšu un man tas būs, agrāk vai vēlāk piepildās.”
Tagad rit jau ceturtais gads, kopš viņi iegādājušies lauku māju. Pavasari, vasaras un rudeņi tiek pavadīti laukos, bet ziemas – dzīvoklī Gulbenē.
Una un Viesturs ir vienisprātis, ka zāles pļaušana un puķu stādīšana laukos viņiem ir atpūta, nevis darbs.
“Patiesībā, kad mums ir laiks, tad mēs darām, kad nav laika, tad nedarām. Kaut gan Viesturs labprāt rok puķu dobes, jo viņam pēc tam patīk redzēt rezultātu, ka kaut kur mājas apkārtnē zied puķes. Tik, cik mums pašiem gribas, tik arī darām laukos. Citi atbrauc un saka, ka esam čaklīši, cik daudz esot izdarīts, bet es atbildu, ka mēs te nestrādājam, mēs te vienkārši atpūšamies,” stāsta Una.
Viņa arī neslēpj, ka ieceru vēl ir daudz – jāpabeidz mājas remonts, laika jautājums vēl esot arī nesen iestādītais ābeļdārzs.
“Mums visu laiku rodas kādas idejas. Gribam sataisīt kamīnu lapenē, kuru varētu vēsajos rudens vakaros iekurināt. Tas būtu jauki! Dīķis arī vēl nav pabeigts. Darbu šeit vēl pietiek,” atzīst Una.
Labi dzīvot var tepat
Viesturs atzīst, ka abi ar sievu ir izglītoti cilvēki un labi nopelnīt var tepat uz vietas. Una tam piekrīt un saka, ka varbūt arī ir kādi augstāki spēki, bet par savas dzīves kvalitāti ir jācīnās pašam. Ja pats neko nedarīsi un tikai sēdēsi, tad arī nekā dzīvē nebūs.
“Mēs darbojamies, un ja mēs kaut ko gribam, tad izvirzām mērķi, ka mums tas būs, un tad arī tā notiek. Ja man nebūtu ģimenes, tad, iespējams, brauktu uz ārzemēm, lai nopelnītu nevis baigo naudu, bet lai iemācītos valodu, paceļotu, iegūtu pieredzi. Bet, ja ir ģimene, bērns, izglītība un ir iespēja tepat strādāt un nopelnīt to pašu un vēl vairāk, tad kāda jēga kaut kur doties?” spriež Una.
Viņa tikai piebilst, ka meitai Gerdai gan iesaka braukt uz ārzemēm mācīties, jo pašai tādas iespējas nebija. “Vēl nezinu, bet šo mammas domu apsveru,” teic Gerda.
Una labprāt stāsta arī par to, kā kļuvusi par psiholoģi.
“Skolas laikā vēlējos studēt medicīnu, bet tomēr 12.klasē nobremzēju un iestājos Tehniskajā universitātē inženieros, bet nomācījos tikai gadu. Tad mēs ar Viesturu apprecējāmies un piedzima Gerda. Dzīvoju gadu ar meitu mājās un izlēmu, ka kaut kas tomēr ir jādara, tāpēc izlēmu studēt psiholoģiju. Neaizdomājos par to, ka arī pēc tam strādāšu šajā profesijā. Man vienkārši tas šķita interesanti.”
Una neslēpja, ka mājās viņa ir mamma un sieva, bet ne psiholoģe, kaut gan psihologa zināšanas daudz kur palīdz.
“Dzīve, iespējams, būtu sliktāka, ja nebūtu to zināšanu un pieredzes, kas man ir. Dzirdot, redzot un analizējot citu cilvēku problēmas, izdaru secinājumus un mācos no tiem,” atzīst Una.
(Vairāk lasiet 20.septembra “Dzirkstelē”)
