Pirms kāda laika aptiekā, iegādājoties zāles, kuras esmu pirkusi arī agrāk, abas ar aptiekāri nošausminājāmies par to milzīgo cenu. Jāpiebilst, ka šīs zāles jau tāpat nebija no lētajām, taču tagad tās bija kļuvušas vēl vismaz par latu dārgākas. Jāšķiras bija gandrīz no desmit latiem, bet ko vajag, to vajag – sava vai tuvu cilvēku veselība taču ir dārgāka par naudu.
Tobrīd vien nodomāju, ka viss ir kļuvis tik nežēlīgi dārgs. Taču tagad jau atkal internetā lasu, ka ar jauno gada slimošana varot izmaksāt krietni dārgāk, jo zāļu cenas aptiekās varot pieaugt vismaz par desmit procentiem. Kā iemesls tam tiek minēts valdības uzliktais slogs medikamentu izplatītājiem. Gribas jautāt – atkal jau nākamais sadārdzinājums? Bet par ko tad lai cilvēks beigu beigās iegādājas tās zāles, ja alga viņam netiek palielināta, bet visam cenas tikai pieaug? Par komunālajiem maksājumiem maksāsim dārgāk, apkure būs dārgāka, par atsevišķiem slimnīcas pakalpojumiem maksāsim dārgāk, par zālēm arī, sabiedriskais transports dažiem kļūs nepieejams, kur tad nu vēl pārtikas produktu sadārdzinājums… Viss, it viss kļūst tikai dārgāks! Jā, valdība ar nākamo gadu sola palielināt minimālo algu par 20 latiem, bet vai šie 20 lati atsvērs visu to cenu pieaugumu? Un valdība tikai skandē, lai cilvēki savelk ciešāk jostas, bet tajā pašā laikā atsevišķi valdības vīri sev būvē lepnas privātmājas un iegādājas ekskluzīvus auto. Vai tas ir taisnīgi? Arī mēs, parastā latviešu tauta, taču esam cilvēki un arī mēs vēlamies normāli dzīvot, normāli ēst, apģērbties, apgādāt ģimeni, nevis knapināties no vienas algas līdz nākamajai un slīgt kredītu un parādsaistību jūgā.
