Sirmi akmens lauvas
Sargā lepno baronu pili,
Nekad neaizver acis, jo vienmēr raugās,
Ieskatās viesu dvēselēs dziļi jo dziļi.
Liekas – paši pilskungi vecie
Nekur zuduši nav,
Bet lauvu veidolā vēl aizvien
Tiem jāuzrauga mantojums savs.
Kamēr vien akmens acis bargās
Nepagurst lūkoties ciemiņu sirdīs,
Kamēr apburtie zvēri dižo celtni sargā,
Miers un kārtība valdīs baronu pilī.
Parkā abi ozoli staltie,
Kurus iestādīja dārzniekpuisis,
Mūs sveicinot, pamāj ar zariem
Un skumju mīlas dziesmu šalc klusi.
‘’Cik ilgi mīlēšu barona meitu,
Tik ilgi šie ozoli augs,’’
Tā jaunais dārznieks reiz teica.
Vai viņa mīlestība zudusi nav?
Daiļā baronese un dārznieks
Citā saulē ir kopā jau sen,
Bet ozoli kuplo vēl arvien,
Kaisa zīles un atvases dzen!
Atbrauc, kur Stāmerienas pils baltā
Stāv zaļu ozolu svītas ieskauta
Kā pasaku valdniece stalta,
Un šos brīnumus aplūko pats!
- Nauris Gekišs (2023-02-14)
