– Celsimies! – Jā, – pieceļas Jaunzems. – Iesim! – pirmais pārkāpj šķūņa slieksni Ušurs.
– Celsimies!
– Jā, – pieceļas Jaunzems.
– Iesim! – pirmais pārkāpj šķūņa slieksni Ušurs.
Trīs apbruņojušies vīri atstāj Ezernieku pļavas pūnīti un dodas uz Jaungulbenes pagasta māju.
– Ka tikai mēs neiekrītam, – šaubās Jaunzems.
– Darīsim to lietu gudri! – Vītoliņam plāns gatavs. – Iesim mierīgi pagastmājā – tur taču daudz varas vīru nevar būt – teiksim: vajagot nodot ieročus – lūdzu! Bet tad visi trīs celsim stobrus pret šiem vīriem un – stop – rokas augšā!
– Tā nav slikta ideja, – prāto Ušurs, – otrdienās un piektdienās to nevarētu darīt, tad pagasta dienas un staigā daudz ļaužu, bet šodien – trešdienā, tur vairāk par diviem trim cilvēkiem nebūs. Un par veco ziņnesi Biezo mums nav ko bēdāt. Tas tāds vientiesītis – staigā tik ar savu somu.
Viņi nonāk pie dziedāšanas biedrības baltā nama. Ušurs sāk stāstīt Vītoliņam: Jaungulbenes dziedāšanas biedrība ir visvecākā biedrība ne vien Jaungulbenē, bet pat plašākā apkaimē. Tās dibināšanas gads skaitās 1872. Faktiski tās darbība ir risinājusies jau dažus gadus pirms tam. Pirmie darbības gadi bija ļoti grūti: nebija telpu, nebija biedriskas dzīves parauga, trūka arī līdzekļu. Tikai stipra griba un ticība labam pasākumam deva izturību pirmajai biedrības valdei ievadīt biedrību pareizā gaitā. Ap 1887.gadu, kad valdē darbojās plaši pazīstamais darbinieks Jēkabs Šķipsna, radās doma celt šo biedrības namu. Vienas vasaras laikā gan labprātīgi, gan pierunāti saimnieki deva būvmateriālus un otrā – 1888.gada 24.jūlijā – jau tika iesvētīts šis lepnais nams – vienīgais biedrības nams visā apkārtnē.
– Jā, grandioza celtne. Vairākus gadus atpakaļ man bija izdevība pavadīt šeit kādu veco gadu, – nosaka Vītoliņš. – Bet tagad dosimies pāri ceļam. Tas taču ir pagasta nams.
Vajadzētu drusku nogaidīt, – Jaunzems, bailīgi veras starp liepu spraugām uz pagastnamu.
– Jā, pareizi gan, – piekrīt arī Ušurs. – Drusku vajag nogaidīt, vai kāds neies, vai nenāks no tā ārā.
Un tikko viņi tā bija runājuši, atveras pagastmājas durvis un iznāk apbruņojusies sieviete.
– Mūsu vecā kalpone, Vera Tiltiņa, – Ušurs piegrūž ar elkoni Jaunzemam. Smagi nesot šauteni plecos, Tiltiņa nogriežas uz Gulbīša pusi.
