Dzīvokļos Gulbenē kļuvis auksti, derētu tā kā pieslēgties siltumam. “Maksāsi 100 latus (mēnesī),” par mani jautrojas kāds pilsētas domes darbinieks. Tarifs nenoliedzami palielināsies. Tas jau kļuvis pilnīgi skaidrs. “Lielākā daļa iedzīvotāju samaksās,” man apgalvo gulbenietis Mārtiņš Kokars un smagi nopūšas. Uzņēmējdarbības būtība taču esot gūt peļņu. Mums nav izvēles.
Ne jau par mazu naudu sola Gulbenē no Itālijas ievest gāzes katlu, kuru, piedodiet, bet pagaidām gribas salīdzināt ar Trojas zirgu. Tā būšot “Vidzemes enerģijas” investīcija.
Siltuma ražošanas rezerves variants. “Stāvēs gāzes katls, bet šoziem diezin vai iekursies,” deputātu Agri Kori dzirdēju sakām kolēģiem. Cits deputāts Andis Caunītis pauda, ka lai vai kā, bet tautā “ir sacelta ažiotāža”. “Vienmēr esmu teicis: ja ir informācijas trūkums, rodas dezinformācija,” viņš apgalvoja. Deputāti strīdējās par to, kur labāk nolikt šo dzelzs rumaku. “Andim šitā vieta nepatīk,” A.Koris skaidroja domes priekšsēdētājam Nikolajam Stepanovam. Viņš savukārt iebilda: “Redzi, Andi, tu saki, kāpēc tajā vietā, bet tās ir investīcijas, katrs metrs maksā, caurules maksā, viņi (“Vidzemes enerģija”) taču nav muļķi, viņi to visu liks iekšā (siltuma tarifā).”
Tajā vietā vai šajā vietā – vienalga. Lai vai kā, gāzes katlu iekļaus jaunajā, pamatīgi uz augšu saskrullētajā siltuma tarifā. Kurinās vai nekurinās, bet tarifā būs! Un pašvaldība būs izpildījusi savu funkciju – nodrošinājusi iespēju Gulbenē centralizēti saņemt siltumu pat visbargākajā salā. Tiesa – par pasakainu cenu. Nu un kas?
