Tirza
Gaujas meitiņa Tirza,
Meandriem izrakstītā,
Zaļā Vidzemes sagšā vijas
Kā mirdzošs sudraba dzīpars.
No Ezerniekiem līdz Lejasciemam,
Devona iežiem muguras beržot,
Pavada upīte savas dienas,
Lauž ceļu tā brikšņos un mežos.
Klusē Galgauskas ūdensdzirnavas,
Spēlē dziesmu vēl dzelzceļa tilts,
Ieklausies skaņās dzimtās puses savas,
Lai atceroties top sirdij silts!
(Meandrs ir upes gultnes līkums, kas rodas, straumes augšējais daļai plūstot uz izliekto pusi, bet apakšējai daļai — uz ieliekto pusi. Meandri vairāk izteikti līdzenuma upēm. Pilnīgi vai daļēji meandram atdaloties no pārējās upes (upe turpmāk plūst “pa taisno”), rodas vecupe.)
Sudaliņa
Sudaliņa kā meitene jautra
Līkloču caur krūmājiem skrien,
Mailītes un kazragi tajā šaudās,
Bet krastā saldi smaržo siens.
Šeit kā pasaku valstībā jūties
Kārklu un ievāju paēnā,
Neaizmirsīsies iespaidi gūtie
No bērnu dienām senajām.
Varbūt princese bija tā varde,
Kura ielēca man tieši sejā?
To nenoskūpstīju es, bet kāpēc?
Par šiem sapņiem pat upe smejas.
Gauja
Ai, bīstamā skaistule Gauja!
Zudis, kas tavai straumei ļaujas!
Kam tu gādā, lai nekļūtu blāva,
Tev upes ļaunas un viltīgas slava?
Raugos skaistules zilās acīs,
Bet bīstos tās vēso skauju,
Jo zinu – uz mūžiem var sapīt
Nerātnā meiča, kuru sauc Gauju.
Neparedzama kā sievietes daba,
Kura tūkstoš noslēpumu glabā,
Upes gaita margo Vidzemes karti,
Pat klinšakmeņi drūp, tās glāstu skarti.
Abuls
Cauri purvājiem plūst
Pie mīļotās Gaujas Abuls,
Ceļš jāveic viņam ir grūts,
Bet, kurš mīl, to nekas neaptur.
Vai gaida viņu skaistule Gauja,
Zilacainā Vidzemes meita?
Varbūt tādēļ viņa līkloču šaudās,
Jo aizbēgt no Abula steidzas?
Jūt līgavu iztālēm mīloša sirds,
Neviens šķērslis tai ceļā nav svēts,
Gan pēdas purvos un mežos sadzīs,
Gan gravas un pakalnus pārvarēs!
- Nauris Gekišs (2015)
