Tusiņš manās mājā beidzās šokējoši. Draudzene, ar kuru bijām dzīvojuši kopā četrus gadus, kurai nežēloju ne naudu, ne laiku, ne sevi pašu, publiski (man un visiem klātesošajiem dzirdot) mani nosauca par resno cūku. Protams, viņa bija iereibusi. Daļēji tā to skaidroju. Bet tas neattaisno viņu.
Ne jau velti saka, kas ir prātā, tas dzērumā – uz mēles. Laikam viņa tomēr aptvēra, ko ir izdarījusi. Tāpēc pielietoja savdabīgu aizstāvēšanās taktiku.
Uzkruķīja scēnu, saplēsa traukus un aizgāja, durvis aizcirzdama. Tā kā mēs bijām mitinājušies īrētā dzīvoklī, jau otrā dienā samaksāju par to, savācu savas mantas un devos projām uz visiem laikiem. Draudzenei uzrakstīju zīmīti un nosūtīju uz viņas mobilo tālruni. Paziņoju, ka mēs vairs kopā nedzīvojam. Esmu aizgājis, lai tālāk savu dzīvi (vai, pareizāk sakot, sadzīvi) kārto pati kā nu prot un var.
Es bez šaubām varētu viņai piedot, jo viņa ļoti man patika. Bet… pagaidām nevaru. Un vai vajag?
Viņa nav man atvainojusies. Nesen saņēmu savā mobilajā tālrunī zīmīti no draudzenes, kurā viņa mani atkal jau lamā, apvaino, apsaukā un vaino vaino. Lai es beidzot viņu aprunāt! Nu gan! Kā tās sievietes prot patiesību sagriezt ar kājām gaisā un izlikties par cietējām! Domāju, ka mēs vairs nekad nebūsim kopā. Man tā noteikti būs labāk. Bet vai viņai arī?
