Informātikas skolotāja Z.Vagule ir jauna speciāliste, kura šogad ir sākusi savas darba gaitas Gulbenes vidusskolā, kurā savulaik pati mācījusies, un pasniedz vidusskolēniem informātiku.
– Kā nolēmi kļūt par skolotāju?
– Tas ir bērnības sapnis. Mana mamma Astrīda Vagule arī ir skolotāja. Un, kā saka, tad man tas jau ir iedzimts. Jau pamatskolas laikā nolēmu un zināju, ka būšu skolotāja. Manuprāt, daudziem bērniem ir sapnis kļūt par skolotāju, bet es šo sapni īstenoju. Tas nav pats sliktākais darbs, kuru esmu izvēlējusies strādāt. Man ļoti patīk bērni un patīk strādāt ar viņiem, tāpēc arī skolotājas darbs man ir sirdij tuvs.
– Kā aizritēja tavs skolas laiks?
– Man skolas laiks pagāja Stradu pamatskolā, pēc tam Gulbenes vidusskolā. Tagad esmu atgriezusies savā vecajā skolā, lai tur strādātu. Mazliet jocīgi ir, jo mani kolēģi tikai pirms pāris gadiem bija mani skolotāji. Bet tagad jau it kā ir pierasts, jo jau pagājušajā gadā vidusskolā biju arī praksē.
– Skolotāji cīnās par atbilstošu samaksu padarītajām darbam. Ko tu par to domā, un cik, tavuprāt, skolotājam būtu jāsaņem par vienu slodzi?
– Lai būtu produktīvs darbs, skolotājam vajadzētu būt tikai vienai slodzei, lai viņš varētu strādāt ar atdevi. Tie varētu būt 500 lati uz papīra par vienu slodzi, un tad skolotājs arī varētu iztikt. Tas nebūtu slikti. Mēs visi zinām, ka skolotāji tagad raujas divās slodzēs, lai varētu nopelnīt tos četrus vai piecus simtus, un tas savukārt mazina produktivitāti. Tagad par vienu slodzi sanāk 340 lati uz papīra. Tas nav daudz.
– Vai vakari paiet, gatavojoties nākamās dienas mācību stundām?
– Jā, vakari man paiet, ne tikai gatavojoties nākamajai darba dienai, bet arī auklējot savu mazuli, kuram tagad ir tikai četri mēneši.
– Bieži nākas dzirdēt, ka skolēni tagad zina tikai savas tiesības, nevis pienākumus.
– Nav jau īsti tā. Mainoties laikiem, jāmainās arī ir skolotājiem. Manuprāt, jaunāka gadagājuma skolotājiem ir vieglāk saprasties ar mūsdienu jauniešiem. Mēs demokrātiski vienojamies, kas un kā notiks mūsu stundās. Un tas ir vieglāk nekā autoritatīvi komandēt. Viss ir mainījies. Tagad, piemēram, zīdaiņus arī vairs netin autiņos, kā tas bija agrāk. Bērni augot ir daudz aktīvāki un atvērtāki, un tas ir jāizmanto, lai iegūtu mācību kvalitāti.
– Vai izdodas atrast “zelta vidusceļu”, neļaujot skolēniem “kāpt uz galvas”, bet tajā pašā laikā iemantot viņu uzticību un draudzību?
– Man šķiet, ka skolēni mani uztver vienlīdzīgi, jo gadu starpība nav tik liela. Tagad pasniedzu informātiku vidusskolas klasēs. Man sanāk strādāt ar lielākiem skolēniem. Pagājušajā gadā, kad biju praksē, mācīju mazākus bērnus. Interesantāk ir strādāt ar pamatskolas skolēniem, bet vieglāk ar vidusskolas, jo vidusskolēniem jau ir savi mērķi, uz kuriem viņi tiecas. Viņi nopietnāk uztver mācību procesu.
– Kuri ir vispatīkamākie momenti, strādājot ar skolēniem?
– Kad skolēni nāk klāt un pasaka, cik jūs forša, tad liekas, ka tas paceļ. Ja es redzu sava darba rezultātus, arī tas ir patīkami. Patīk parunāties ar skolēniem no sirds, ja viņi atklājas man, tad saprotu, ka uzticas, un, ja uzticas, tas jau parāda, ka turpmāk mums būs laba sadarbība.
– Vai varat sevi iedomāties par skolotāju pēc desmit un divdesmit gadiem?
– Es nemaz necentīšos meklēt darbu kaut kur citur, jo tas ir stabils un nopietns darbs. Nav jau nozīmes iesākt darbu un jau pēc pusgada domāt par tā maiņu, jo skolotāja darba rezultātus var redzēt gadu gaitā. Skolotājs nevar mētāties no vienas skolas uz otru. Bet vēlētos piebilst, ka skolotāja profesija tāpat kā citas arī ir kaitīga un pensijā varētu laist agrāk. Morāli tas ir ļoti grūti, un daudzi to nesaprot. Ja laistu pensijā agrāk, tad vietā atkal nāktu jauni speciālisti. Es ceru, ka arī pēc 30 gadiem pratīšu saprasties ar bērniem, jo tad jau viņi atkal būs citādāki nekā tagad.
– Ko tev svarīgi ir iemācīt bērniem?
– Saskarsmi, sadarbību, uzstāšanās kultūru, cilvēcību, cieņas izrādīšanu.
– Labāk patīk mācīt informātiku vai tomēr būt par sākumskolas skolotāju?
– Tās tiešām ir atšķirīgas lietas, un katrai ir savi plusi un mīnusi. Nevaru nodalīt, kas man patīk vairāk.
(Vairāk lasīt 4.oktobra “Dzirkstelē”)
