Tagadiņ tautās aktīvi diskutējam par to, kā un kas vadīs novadu. Tiek pārcilātas prioritātes un kandidatūras. Te viens esot piekritis vadīt, te otrs atteicies, te trešā apsolījusies, lai drīkstētu būt tuvu stāvoša vadītājam. Par ko? Ne jau par zilām acīm! Vēl jau pat novada pašvaldības vēlēšanas nav notikušas, taču amati jau tiek iedalīti, jo neviens nekādus pārsteigumus negaida. Kā bijis, tā būs un tā jābūt.
Nu kas tajā novada novadīšanā ir tāds sevišķs? Laid tik pa renēm, lai visi tekošie darbi iet savu gaitu saskaņā ar augstāk stāvošu instanču norādījumiem! Vai domājat, ka tā novadīšana ir baigi grūtā? Tik braukā pa komandējumiem, pa partijas sapulcēm, pirtīm, cilā traukus, lej iekšā un ārā. Ir viena bēda – neiekrākties pārāk skaļi, lai neuzmodinātu citus nereizē.
Domājat es to novadu nenovadītu? Un kā vēl novadītu! Bet vispirms ir jātiek pie vadīšanas. A svaigas sejas vecie buki negrib savā lokā redzēt. Tur jau tas āķis. Bez tam – ar ko man iebarot vēlētājus, lai tie balsotu par mani? Ar partijas “izsistiem” platiem lielceļiem, būvēm, objektiem? Nesanāks. Man pat banānu nav.
Piedāvāt varu vienīgi citu politiku. Jāmaina pats pārvaldes princips – no novadīšanas uz vadīšanu bez personību un grāmatvedības dubultošanās, bez partiju uzurpacijas, bez autoritatīva vadības stila un aklas paklausības “augšām”, ja “apakšas” ir kategoriski pret. Jūs teiksiet: “Stilam nav nozīmes…” Varbūt. Nestrīdos. Rezultāts arī ir svarīgs, bet… kā gribas skaidru un atklātu valodu, rīcību, attieksmi. Lai man pašam nebūtu šaubu, ka esmu godīgs cilvēks.
