Nedēļas nogalē kaimiņu rajonā piedalījos kādas nelielas skolas 100 gadu jubilejas pasākumā. Jāpiebilst gan, ka pati skola līdz mūsdienām nav saglabājusies, tā pirms vairākiem gadu desmitiem skolēnu trūkuma dēļ tika slēgta un par tās esamību liecina vien vēstures dokumenti un skolēni, kas skolā savulaik mācījušies. Taču, pateicoties uzņēmīgiem vēstures un kultūras darbiniekiem un pašvaldības atbalstam, atkal atskanēja šīs skolas vārds, kādreizējiem skolēniem, skolas darbiniekiem un viņu tuviniekiem tika sarīkoti svētki.
Lai arī lielākā daļa viesu bija jau cienījama vecuma ļaudis, viņu acīs šajā dienā atmirdzēja bērnu dienu gaišais prieks. Viņi bija laimīgi, ka varēja sastapt savus kādreizējos skolasbiedrus, atsaukt atmiņā pirmās kopīgi apgūtās zināšanas un pārspriest sastrādātās blēņas. Viņiem šie bija atkalredzēšanās svētki. Pasākuma dalībnieki organizatoriem bija ļoti pateicīgi. Skolas vārds ir dzīvs, un cilvēku atmiņās tas skanēs vēl ilgi, kaut arī pašas skolas jau sen vairs nav.
Šis laiks ikvienai mazai skolai, kurā mācās tikai daži desmiti skolēnu, sagādā raizes un neziņu par to, vai skola ar laiku netiks slēgta. Pēdējo gadu laikā mūsu rajonā jau ir slēgtas trīs skolas, taču daudziem skolēniem tās bija pirmās. Lai arī mūsu rajona vadības pārstāvji solīja, ka pēc apvienošanās novados nevienai skolai nevajadzētu tikt slēgtai, mēs par to nevaram būt droši, jo nezinām, kāda būs valsts politika. Ja arī kādu skolu piemeklēs šis bēdīgais liktenis, jācer, ka vismaz skolēnu atmiņās zinību pilis vienmēr būs dzīvas. Lai arī tikai atmiņās – tās dzīvos vienmēr.
