Vakar no rīta nosūtīju Arturam zīmīti, kurā pavēstīju, ka jau otro nakti redzu viņu sapnī. Viņš man atbildēja apmēram tā: “Tas tāpēc, ka patiesībā tu mani nemīli. Toties Ilze mani mīl, jo mēs esam kopā.”
Man itin nemaz nesāpēja Artura vārdi, jo uzskatu, ka mēs esam labi draugi un tikai. Taču viņa teiktais lika man atcerēties kāda cita cilvēka reiz man teikto: “Nemīlu tevi!” Un toreiz man ļoti sāpēja.
Pati par sevi tagad varu teikt: “Nemīlu nevienu.” Un es neteiktu, ka tāpēc jūtos labi.
Un tomēr jau vakar vakarā mēs satikāmies ar Arturu. Viņš aizveda mani sev līdzi uz mājām. Pagājušonakt mēs līdz rīta gaismai dzērām vīnu un divatā pļāpājām ar Arturu viņa mājas lejas stāvā. Artura sieva Ilze tā arī nenokāpa lejā pie mums. Viņš aizbildinājās ar to, ka sievai jāauklē bērni. Arī bērni pie mums vakarā lejā nenočāpoja. Nesaprotu. Bērnus taču nenovaldīt. Es dzirdēju viņu čalas augšstāvā.
Jo vairāk vīna, jo vairāk reibuma. Pati nenofiksēju, kad sākām bučoties. Ai, to gan Arturs dara prasmīgi. Un jau sāka knabināt vaļā manu bruņuvesti, kā es saucu to veļas daļu, kas cieši apņem manas krūtis. Tad attapos. “Artur, bet ko teiks tava sieva?” es ievaicājos čukstus. “Man vienalga, es viņu nemīlu, mēs esam kopā tikai bērnu dēļ,” viņš čukstēja pretī.
Man negribējās vairāk vīnu. Es atvadījos un gāju prom, jo bija jau rīts. Gāju mājās, piedodiet, pa tiešo uz darbu ar vienu smagu domu. Kāpēc neviens nevienu nemīl? Un jo sevišķi nemīl tos, kas kādu mīl. Un nemīl tieši tie, kurus mīl.
Tas viss izskatās pēc spēles kopīgā smilšu kastē, kur strīdamies un raudam par atņemtu rotaļu lāpstiņu vai spainīti. Un kur te ir lāpstiņas vai spainīša vaina? Vajag vienkārši izmantot šos rīkus, ja jau Dievs tos mums devis, kamēr tie vēl ir lietošanas kārtībā, kamēr nav beidzies derīguma termiņš. Un iztiksim bez liekas psihoanalīzes. Varbūt salaist ar Arturu. No tā jau nu sliktāk nejutīšos, man ir ļoti skumji. Domāju, ka labs sekss uzlabos pašsajūtu.
