Saka, ka ar Eiropas fondu naudu baigi varot uzvārīties. Es to saprotu tā. It kā Eiropas, it kā kopējam labumam, bet patiesībā man. Jo citādi – kāda vispār jēga?! Domājat, ka jūtos baigi aplaimots?
Kāda man jēga no labākiem lielceļiem, siltākas istabiņas, tīrāka dzeramā ūdens, gaišāka pavarda?
Labi. Iegulda tā visa uzlabošanā Eiropas naudu. Nu un tad? Man tāpat par visu ir jāmaksā arvien dārgāk. Un kāds tos manus maksājumus iekasē privātajā kabatā
. Ak, tāda tā Eiropa! Kurā man darba jau sen nav un nu ir atlaista arī mana sieva, jo viņas darba devēja piparbodīte ir bankrotējusi. Lielveikali ņēmuši virsroku. Mana laulene, protams, darba atradīs. Sēdēs mana mīļā Antonija tajā “Maksimkā” pie kases aparāta svilpodama, i kādu lieku kapeiciņu iekasēs savā kabatā, kā saka, mūsu ģimenes budžeta “melnajai kasei”.
Ir jau dzirdēts, ka visas atsperīgākās operatorītes tieši tā arī rīkojas, jo vairums pircēju ir akli vai neprot ātri rēķināt. Ziniet, tauta ir ārkārtīgi neizglītota un kļūst arvien glupjāka par spīti tam, ka makos naudas kļūst tikai mazāk un mazāk. Ņemsim kaut vai mani. Gadiem mājās sēdēdams, esmu pat aizmirsis, cik ir 2×2. Man gluži vienkārši nav naudas. Nav vajadzības rēķināt. Manā vietā to dara Antonija.
Tagad visi gatavojas dzīvei novadā. Kas mainīsies? Piecepts pie katra pakša sporta zāļu. Pietaisītas piebūves skolām. Ar siltinājumu aptaisītas pagastmājas, kultūras nami. Kam tas viss? Taču redzam, ka nav vairs palikšanas šeitan jaunajiem, ģimenēm ar bērniem. Ir jāmūk darba un Eiropas naudas meklējumos, kamēr vēl spēks kaulos. Jūs domājat, ka tie, kas aizmukuši, atgriezīsies? Ziniet, man ir vienalga. Kā saka, katram sava Eiropa.
