Janvāra pēdējā diena. Steigšus no rīta pastaigas mājās vedu suni. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Gulbenē, Skolas ielā. Koplietošanas gaitenī otrajā stāvā mēs ar suni gandrīz vai virsū uzskrienam stūrī sakņupušam puišelim. Turpat netālu ir viņa mugursoma. Bērns aizsedzis seju ar plaukstām. Pāri galvai ir kapuce. Nerāda pat acis. Kā pelēks plankumiņš. Vien dzelteni zābaciņi spīd. Uzsāku sarunu. Mans suns ar degunu maigi pieskaras bērna sejai. Viņš nebaidās. Sākumā nerunā, neatbild, tad – tikko dzirdami, čukstus. Šo bērnu redzu pirmo reizi mūžā. Viņš manā mājā nedzīvo. Nojaušu, ka puika ir satriekts, nobijies, pazemots un viņš ir neziņā, ko darīt tālāk. Kaut kā intuitīvi jautāju: “Vai tev atņēma naudu? Lielāki puikas? Pazīsti?” Izrādījās – trāpīts. Atņemti zēnam 5 eiro. Laupītāji – nepazīstami. Mazais mācās sākumskolas klasē. Nosauc man savu vārdu, klasi. Tikko dzirdami. Saku: “Tu jau nevarēsi te tā sēdēt visu dienu. Es tev iedošu tos 5 eiro. Sēdi, gaidi, ieskriešu dzīvoklī pakaļ naudai.”
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
