Gunārs Rubenis: “Ja es nebūtu sportojis, dzīve man neliktos piepildīta.”
Par sievieti saka, ka viņai ir tik daudz gadu, kā viņa izskatās, savukārt vīrietim ir tik daudz gadu, kā viņš jūtas. Skaistu un apaļu jubileju vakar svinēja arī Gulbenes sporta veterāns Gunārs Rubenis.
G.Rubenis gan atzīst, ka jūtas pietiekami jauns. Tas ir arī pateicoties sportam. “Kad paskatos uz saviem vienaudžiem, saprotu, ka ir jākustas. Man sportošana jau ir kļuvusi par dzīvesveidu,” saka jubilārs.
– Sportojat droši vien jau no bērna kājas?
– Jā, tā tas ir. Viss aizsākās jau pamatskolā kādā 6.klasē. Mācījos tepat sarkanajā skolā. Pirmais diploms man bija tāllēkšanā. Šī medaļa man saistās arī ar atmiņām par to, ka sportā neiztiek bez blēdībām. Pirmo divu vietu ieguvēji bija no vidusskolas, un viņu rezultātam piemērīja klāt atspēriena dēlīti, bet man – nekā. Mūsu rezultātu starpība bija katram pa vienam centimetram.
Skolas laikā es sportoju cītīgi, fizkultūrā man bija labas atzīmes. To man pasniedza skolotājs Pavlovs. Viņš man mācīja arī vēsturi un konstitūciju, arī šajos priekšmetos man bija labas atzīmes – es biju viņa mīlulis.
– Kāpēc sirdī iekrita tieši vieglatlētika?
– Neteikšu, ka tā ir tikai vieglatlētika. Pašā sākumā varbūt, bet pēc tam vairāk aizrāvos ar slēpošanu. Vidusskolas gados starp jauniešiem slēpošanā biju stiprākais.
Ar soļošanu sāku aizrauties pirms 51 gada. Gulbenes stadionā bija sporta biedrību sacensības, es pārstāvēju sporta biedrību “Daugava” – gatavojos skriet 5000 metrus. Skraidīju, sildījos, un man pienāca klāt padzīvojis vīrs. Viņš man piedāvāja soļot. Izrādījās, ka tas bija Ādolfs Liepaskalns. Viņš man parādīja, kā tas ir jādara, un jau tajās pašās sacensībās es startēju 10 kilometros sporta klasē. Pēc tam piedalījos dažādos pavasara un rudens, arī sezonas atklāšanas krosos soļošanā. Gulbenē kādreiz notika ļoti daudz sacensību soļotājiem. Jaunībā gan nekādus sevišķus laurus neplūcu. Tiesa, ar tādu prātu, kāds ir tagad, varēju tālu tikt. Ziemā slēpoju cītīgi, bet soļošanai uzmanību pievērsu tikai sacensībās, tas laikam bija par maz.
– Kāds bija jūsu maizes darbs?
– Pirmā darbavieta man bija sporta biedrībā “Daugava”, taču, kad Gulbenē tā tika likvidēta, sāku strādāt ceļu sistēmā un nostrādāju apmēram 38 gadus. Sports tad bija otrajā plānā, taču ar roku tam netika atmests. Ceļu pārvaldē es ilgus gadus biju arī fizkolektīva vadītājs – kas tikai tad netika darīts. Padomju laikos notika dažādas sociālistiskās sacensības arī starp ceļinieku kolektīviem. Mūsu kolektīvs vairākus gadus bija starp uzvarētājiem. Pa vidu kādus pāris gadus trenēju arī rajona volejbola izlasi. Mums bija 3.vieta Latvijas laukos. Vienās Vissavienības sacensībās ceļu sistēmai Minskā 16 komandu konkurencē volejbolā izcīnījām 12.vietu. Toreiz es biju spēlējošais treneris. Es spēlēju arī novusu. Labākais rezultāts man bija dalīta 25./26.vieta 1.sporta klasē. Arī galda tenisā izcīnīju meistarkandidāta normu. Tolaik soļošanā man bija iestājies neliels pārtraukums. Taču apmēram pirms 25 gadiem sporta vēsturē iegājām ar trīsdienu soļojumu “Tukums – Liepāja”.
– Tagad gan jūs ar soļošanu nodarbojaties cītīgi.
– 1990.gadā uzzināju, ka mūsu Latvijas veterāni brauc uz sacensībām uz Ļeņingradu, Tallinu, Viļņu. Nākamajā gadā notika vispasaules vieglatlētikas veterānu mači, arī es aizbraucu. Manā grupā startēja apmēram 50 soļotāju, es ierindojos 22.vietā. Tas bija mans pirmais starts. Tad es arī nolēmu, ka nāks arī mans laiks. Kopš tā laika sāku kārtīgi strādāt. Lasīju literatūru par treniņu metodiku, sportistu barību un vitamīniem, izpētīju, kas man vairāk der. Iekārtoju arī treniņu dienasgrāmatu. Ziemā galveno akcentu liku uz slēpošanu. Lai tiktu pašā augšā, bija pamatīgi jāstrādā.
Apkārt zemeslodei pa ekvatoru ir 40 066 kilometri. Nākamgad jau būšu apgājis divas reizes ap zemeslodi. Vienā ziemā savulaik noslēpoju 3240 kilometri, vienā mēnesī katru dienu tika veikts klasiskais maratons. Galvenais lielais darbs tiek ieguldīts laikā no novembra līdz aprīlim, pēc tam sākas sacensību periods, tad treniņslodze ir apmēram 300 kilometri mēnesī.
Braucot uz sacensībām, esmu bijis vietās, kur cilvēks vien var sapņot – Vīnē, Nīcā, Kannās, Monako, Montekarlo, Barselonā, Romā, Parīzē un citviet.
Pirms pāris gadiem uzzinājām, ka pasaules mačos notiek arī komandu cīņa. Noorganizējām savu komandu trīs cilvēku sastāvā, kolēģi mani par kapteini ievēlēja. Pirmā medaļa bija Sansebastjanā Pasaules vieglatlētikas veterānu čempionātā komandu cīņā, kur kopā ar Zigurdu Irbi un Juri Dadzi izcīnījām sudraba godalgu. Pēc gada bijām bronzas pozīcijās Eiropas čempionātā. Pērn Eiropas ziemas sacensībās individuāli man bija divas bronzas medaļas 5 un 3 kilometros. Pērn Minskā piedalījos lielās Neatkarīgo Valstu savienības sacensībās un ieguvu bronzas medaļu. Vairākas reizes Polijā Baltijas jūras kausa izcīņas sacensībās individuāli esmu ieguvis 3.vietu. Taču sevišķi ražens gads ar medaļu birumu man ir bijis tieši šis. Arī nākamgad notiks gan vasaras, gan ziemas mači, uz kuriem sabrauks visi pasaules labākie sportisti. Ceru, ka arī mums izdosies aizbraukt uz šīm sacensībām un uzvarēt komandu cīņā. Gribētos izcīnīt zelta medaļu, jo komandu cīņā uzvaru pagaidām neesam izcīnījuši.
– Kas ir jūsu panākumu atslēga?
– Treniņi, gribasspēks, dzelžaina apņemšanās. Tas ir milzīgs darbs, arī dzīvesveids. Visi šie sasniegumi bija mans mērķis, uz tiem arī gāju. Relaksējos, lasot grāmatas. Es ļoti daudz naudas tērēju grāmatām. Saskaitījis neesmu, taču domāju, ka starp diviem un trim tūkstošiem būs. Visvairāk mani interesē vēsture un arī detektīvromāni. Ja dodos kaut kur uz sacensībām, vienmēr ir līdzi grāmata par katru valsti.
(Vairāk lasiet 1.novembra “Dzirkstelē”)
