Redakcijas darbā ikdienā nākas uzklausīt iedzīvotāju sūdzības, saņemt vēstules, zvanus ar tām. Tā ir ikdiena. Normāla vai nenormāla? Parasta. Kad vaicājam amatpersonām, pakalpojumu sniedzējiem pēc komentāra kārtējās sūdzības sakarā, bieži vien nākas saskarties ar nepatiku, pat sašutumu. Vēl jo vairāk tas jūtams pēc tam, kad diskusija sākas publiskajā telpā. Nereti žurnālisti tiek vainoti, ka vispār ļāvuši tam notikt. Arī tāda attieksme ir visai parasta. Vai pie tā var pierast? Nē! Nav jāpierod!
Diskutēt varam par katru tēmu, kas ir sabiedriski nozīmīga, ja skar daudzus vai raksturo tipiskus konfliktus, piemēram, pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem. Tas ir normāli. Būtu vēl labāk, ka šādas diskusijas notiktu bez ambīcijām, mākot nodalīt personisko no profesionālā. Diskusijas mērķis taču nav meklēt vainīgos un nevainīgos (pasarg Dievs!), plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir vienīgi dot iespēju sabiedrībai diskutēt, pievērst uzmanību kādi problēmai, kura ir, bet kuras varbūt, kā noskaidrojas diskusijas gaitā, patiesībā var arī nebūt. Tāda ir dzīve.
Vai sūdzība mēdz būt nepareiza? Vai viedoklis mēdz būt sagrozīts? Tie ir interesanti jautājumi. Starptautiskie cilvēktiesību akti nosaka, ka katram ir tiesības uz savu viedokli. Katram ir tiesības to brīvi paust (jeb sūdzēties) un paturēt, nemainot šo viedokli ne pie kādiem apstākļiem, neļaujoties nekādam spiedienam. Viedoklis ir ārkārtīgi subjektīvs. Tas ir dzīvs un emocionāls tāpat kā mēs, cilvēki. Un tomēr. Amatpersonas viedoklis ir profesionāls, tas atbilst noteiktiem objektivitātes kritērijiem. Tāpat kā speciālista viedoklis. Sabiedrība vēlas dzirdēt šos kompetentos, profesionālos viedokļus! Žurnālistu pienākums ir palīdzēt notikt šai saziņai, jo tikai tā, inteliģenti diskutējot, varam noskaidrot, saprasties, gūt pieredzi mēs visi. Lai mums izdodas!