Svelmainajā saulē nemaz nepamani, ka jūlijs jau nosliecies uz beigu pusi un klāt augusts. Lielākos un mazākos pagastos un pilsētās pienācis kapu svētku laiks.
Svelmainajā saulē nemaz nepamani, ka jūlijs jau nosliecies uz beigu pusi un klāt augusts. Lielākos un mazākos pagastos un pilsētās pienācis kapu svētku laiks. Tā nu tas ir iegājies, ka kapusvētki ir kļuvuši par vienu no nozīmīgakajiem gada pasākumiem ikviena latvieša dzīvē. Par spīti ikdienas steigai, katrs no mums cenšas izbrīvēt laiku, lai aizdotos uz kluso vietu, kur atdusas piederīgie. Kapu svētki ir tā reize, kas pulcē kopā radu saimi. Un katru reizi no jauna pārliecinies, cik svarīgi ir apzināties savas saknes. Nekas, izrādās, nav vērtīgāks par saikni ar saviem tuviniekiem, kuru tik cieši sajūti tieši šeit, visklusākajā vietā, kur atdusas tavi piederīgie.
Ne visi varam lepoties ar plaši izpētītiem dzimtas kokiem, varbūt mūsu zināšanas sniedzas ne vairāk par trim paaudzēm. Bet kapu svētkos vienmēr pieminam un atceramies tos no radu saimes, kas likuši dzimtas vārdam aizskanēt tālāk, vai klusi cits citam apjautājamies par “melnām avīm”, kas, protams, iederas katrā kārtīgā latvieša ģimenē. Un noteikti priecājamies par atkalredzēšanās brīdi. Novērtējam, kurš kļuvis vecāks vai pieaudzis, kuru tuvinieku sejas vairāk rotā rūpju grumbas vai gluži otrādi – starojošas acis.
Mēdz teikt – jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk viņš sajūt savu asinsbalsi. Tieši asinsbalss ir tā, kas mudina meklēt un apzināt savus tuviniekus tuvās un tālās zemēs. Tos, kas krituši vai pazuduši kara un juku laikos. Nav noslēpums, ka daudzu latviešu dzimtu dzīvesstāsti ir vērtīgs sižets filmu uzņemšanai, jo kurai gan tautai vēl liktenis atvēlējis tik daudz piedzīvot pagājušajā gadu simtenī? Ir aizkustinoši vērot, kā tavs bērns zīmē savu ģimenes koku, prātīgi ierādīdams vietu tēvam, mātei, vectēvam, vecmammai, vecvectēvam un vecvecmammai. Viņš ir sapratis, ka ir piederīgs savai ģimenei, dzimtai un tautai.
