Nesen kāda lasītāja „Dzirkstelei” uzticēja amizantu stāstu no savas pieredzes. Esot zvanījusi dēla klases audzinātājai uz mobilo tālruni, lai pateiktu, ka puika šodien nebūs skolā, jo ir saslimis. Tā kā māmiņas pašas tālrunis bija nereizē „noslāpis”, viņa vienam zvanam aizņēmusies kolēģes telefonu. Zvanītāja nav paspējusi skolotājai pateikt savu sakāmo, jo „audzīte” sparīgi klausulē skandējusi: „Mans mīļākais radio ir radio „Skonto”.”
Ne jau par stereotipiem vai reklāmas varu pār mums gribas aizdomāties šajā brīdī. Drīzāk par to, ka dzīve ir pārpilna ar pārpratumiem, neveiklām situācijām, kad kādam no kauna gribas nomirt, bet citam gardi smieties (arī kaut kur dzirdēts izteikums no kādas televīzijas filmas reklāmas). Laikam labāk ir smieties. Tas noteikti ir veselīgāk. Smiekli cilvēku padara laimīgu pat viskļūmīgākajos brīžos. Un ko gan vēlas ikviens no mums, ja ne laimi? Lasīju kādu grāmatu, kurā no astroloģiskā aspekta bija analizēti pasaulē slavenu cilvēku genotipi. Kā ģēnijs, tā laimīgs! „Ārkārtīgi laimīgs!” lasīju astrologa komentāru par katru ģēniju. Likās – nevar būt! Daudziem no viņiem liktenis bijis neiedomājami traģisks. Bet, izrādās, savā dzīvē, kas nereti bijusi ērkšķaina, viņi jutušies ārkārtīgi laimīgi.
Varbūt tieši tur ir mūsu eksistences noslēpums – laimes sajūtā par spīti ārējiem apstākļiem? Ir taču liela laime būt dzīvam, elpot, domāt, just, mīlēt, tā ir iespēja būt brīvam un radošam te, savā Dzimtenē. Visas problēmas taču ir pārejošas! „Es tagad priecājos par katru nodzīvoto dienu,” man nesen teica kāds mīļš cilvēks, kas nupat piedzīvojis smagu operāciju, cīnoties par savu dzīvību. Nu viņš bez bailēm nosauc savu slimību vārdā: „Vēzis.” Un tūlīt piebilst, ka vairs negrasās piesārņot savu apziņu ar bailēm, raizēm un citām negatīvajām emocijām. „Un tagad es garīgi jūtos daudz labāk nekā tad, kad domāju, ka esmu vesels,” viņš saka. Būsim laimīgi!
