Es izmetu savu vīru no mājas, kad atradu viņu gultā kopā ar mobilo tālruni, kuru šis bija piespiedis pie sirds. Man uzreiz bija skaidrs, ka mūsu kopdzīvei ir pārskrējis ceļu melnais kaķis. Vīrs neliedzās. Viņš man atzinās visā.
Mēs izšķīrāmies. No vīra sev nepaturēju neko, izņemot savu dzīvokli un viņa mobilo tālruni. Gribējās kādu piemiņu. Vīrs drīz apņēma citu sievu. Arī šķirteni. To pašu, kura bija tas melnais kaķis manā laulības dzīvē. Viņiem piedzima meita.
Vīrs, protams, zvana man joprojām, jo mums ir kopīgs dēls, kas vēl skolojams, audzināms, barojams, apģērbjams. Un vēl man regulāri raksta arī mana vīra sieva. Teksti ir apmēram tādi: “Kā tev nav kauna. Nejaucies mūsu ģimenes dzīvē. Netramdi precētu vīrieti.”
Nesen salūza mana veļas mazgājamā mašīna. Zvanīju vīram un lūdzu, lai atnāk salabot, jo kā lai citādi tieku galā ar veļas kalniem. Vīrs nenāca. Laikam viņu sieva nelaida. Drīz savā mobilajā tālrunī saņēmu zīmīti – Mazgā veļu ar rokām!” – it kā no vīra, bet, pazīstot viņu, tās laikam gan nebija viņš.
Nākamajā dienā sakrāvu prāvu somu ar netīro veļu un devu, lai puika nes tētim mazgāt, jo viņam veļas automāts ir darba kārtībā. Arī otrā nedēļā rīkojos tāpat. Laikam vīra sievai apnika. Atsūtīja man viņu, lai salabo manu veļas mazgājamo mašīnu.
Es domāju, ka neviens cilvēks nav eņģelis. Un man liekas, ka pasaulē vispār vairs nav eņģeļu. Neviens nevienu nesargā. Palaiž pa vējam vienu cilvēku, cerot, ka ar nākamo būs labāk. Bet kas gan var būt, ja starp cilvēkiem nav eņģeļu, ja visi ir padzīti?
Agrāk mūsu vecāki, vecvecāki prata mūžu nodzīvot tā, ka viņu sargeņģeļi vienmēr bija blakus. Kaut mūsu bērni un bērnubērni tā spētu! Kaut mēs būtu pratuši apstāties un pasaukt savus eņģeļus palīgā brīdī, kad mīlestību un ģimeni vēl varēja saturēt kopā!
