Stāmerienieti Baibu Pušpuri var dēvēt par dabas bērnu. Viņa saprot zirga zviedzienu un atbild pretī. Ar kustībām un skaņām dzīvajai radībai liek apzināties, ka viņa nāk ar mieru un mīlestību.
Stāmerienieti Baibu Pušpuri var dēvēt par dabas bērnu. Viņa saprot zirga zviedzienu un atbild pretī. Ar kustībām un skaņām dzīvajai radībai liek apzināties, ka viņa nāk ar mieru un mīlestību. Ar sapratni un vēlmi iepazīt dzīvnieku tuvāk.
“Baiba atšķiras no saviem vienaudžiem. Bērnībā viņa daudz un nopietni slimoja. Žēlojām un sargājām no visa, kas viņai varētu skādēt. Bet vienalga – Baiba vienmēr man nāca pakaļ – gan uz kūti, gan dārzu. Jau četru gadu vecumā sāka slaukt govi. Es nevarēju aizliegt, jo no dzīvnieka viņa nebaidījās un vēlēšanās to darīt bija tik liela,” stāsta Baibas mamma Aija Pušpure.
Bērnībā iemīļojusi zirgus
Baiba, maza būdama, klausījās un skatījās, kā ar zirgiem nodarbojas vectēvs un tētis. “Arī vecvectēvs kolhoza laikā nodarbojās ar zirgkopību. Viņi visi ir lepni, jo uzskata, ka Baibas aizraušanās ar zirgiem pārmantota no viņiem. Var jau būt, ka tā arī ir,” spriež Aija.
Ja Baiba iziet pļavā un skaļi nozviedzas, viņas mīluļi – Dancis un Glauda – bez atbildes nepaliek. Arī piektdienas vakaros, kad Baiba atgriežas mājās no mācībām Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, abi zirgi kūtī, izdzirdējuši viņas balsi un soļus, jau sāk bubināt.
Nosaka, ko turēs
mājā
Baiba kā meitene vākusi gliemežus, mežā gatavojusi barotavas stirnām. Viņai vēl nebija desmit gadu, kad jau viena gāja mežā, nesa zvēriem barību. Baiļojos, ka tikai kas nenotiek. Bet meitēns, tikko atnācis no skolas, uzreiz jau dodas uz mežu. Viņa ne tikai mīl zvērus. Viņa ar tiem saprotas. Un tas nemaz negadās tik bieži,” saka Baibas mamma.
Viņa stāsta, ka Baiba stingri nosaka, kādus zvērus turēs saimniecībā. “Ir 68 truši. Ciemos bija atbraucis pats Trušu biedrības prezidents. Kādu laiku viņi ganījās pa pagalmu, bet tad bija apkoduši rozes un ābelītes. Prom nekur nelēca. Arī truši uzticīgi Baibai,” stāsta A. Pušpure.
Atradusi īsto vietu
Mamma Aija atzīst, ka Baibai nav paticis apmeklēt pamatskolu. “Bet, pateicoties bioloģijas skolotājai Guntrai Berķei, ieinteresējās par bioloģiju. Mācību grāmatu gan nelasīja. Visu izjuta ar sirdi, lietā lika savu pieredzi. Mīļāka literatūra bija par medniecību un dzīvnieku pasauli. Bet tagad, kad viņa mācās par veterinārārsti, mācības kļuvušas mīļas. Laikam jau atradusi īsto vietu. Pirmajos mēnešos gan raudāja, uztraucās, kas notiks ar suni, zirgiem, pārējiem lopiem. Arī tad, kad no Smiltenes zvana uz mājām, pirmais jautājums ir “Ko dara Draudziņš?” nevis – kā iet mums,” stāsta A. Pušpure.
Dodas medībās
Baiba kopā ar Litenes mežniecības kolektīvu labprāt dodas medībās. “Pagājušo reizi bija redzējusi aļņa govi ar diviem teļiem. Visu laiku pārdzīvojusi, ka tikai viņus nenošaujot. Lielai aļņa govij viņa bijusi tuvumā,” atceras mamma.
Izdresējusi suni
Šunelis Tobis, ko Baiba iegādājusies Rīgā tirgū, jau dažu mēnešu vecumā bijis gudrs un dresēts suns. “Brīnījāmies, kā bezsugas suns tādā vecumā spēj būt tik gudrs. Tagad pēc pavēles viņš lec pāri Baibas mugurai, nes man ziedus, malkas pagali. Pļaujam zāli, nesam nastiņas, Tobis, ko Baiba sauc par Draudziņu, zāli nes spainī.
Viņa iecerējusi pieradināt arī četrus mēnešus veco bullīti Fēliksu. “Es gribu, lai viņš ir mīļš. Izdosies, ja bieži ar viņu darbošos, vedīšu laukā no kūts. Ja bullis katru dienu sēž kūtī, viņš arī paliek dusmīgs uz visu pasauli. Manējais ir redzējis sabiedrību. Un, šķiet, ka to jau iemīlējis,” saka Baiba.
Liek dīķī
murdus
Baiba piemājas dīķī liek murdus, makšķerē un spiningo. “Murdu ielikt nav nemaz tik viegli, tā ir māksla. Izvelk līņus, skrien mums mājās rādīt un palaiž atpakaļ dīķī, lai iznārsto. Līdakas un asarus gan ķer, jo tie dara pāri pārējām zivīm. Pavasarī no Stāmerienas upītes, kas gatavojās izžūt, ar kanniņu nesa zivtiņas uz dīķi, jo, pēc Baibas domām, tās būtu aizgājušas bojā. Uz astoņpadsmit gadu jubileju vectēvs uzdāvināja 20 latus, lai viņa nopērk to, pēc kā sirds visvairāk kāro. Desmit latus nolika bumbieru stādiem, bet par pārējo naudu nopirka makšķerauklas un āķus,” saka A. Pušpure.
Brauc ar divzirgu pļāvēju
Baibas mamma atzīst, ka vecākā meita pļaujot tikai ar divzirgu pļaujmašīnu. “Divus zirgus viņa savalda kā nieku. Ar šausmām skatos, jo pērn bites zirgus satracināja,” saka Aija.
Līdz sirds dziļumiem ir vienkārša
“Baibai ir astoņpadsmit gadu, bet šajā laikā viņa nav uzvilkusi nevienu kleitu. Svārkus tikai lielos svētkos. Pie friziera nav bijusi,” saka mamma. Pati Baiba tikai nosaka: “Kāda jēga izniekot laiku tādiem niekiem. Meitenes stundām ilgi var gozēties pie spoguļa, bet tad, kad nagla sienā jāiesit, vaimanā un nezina, kā naglu noturēt garajos, krāsotajos nagos. Ierauga zirnekli metra attālumā vai peli un spiedz. Smieklīgi,” saka Baiba.
Nemīl kaķus
Baiba stāsta, ka neesot iemīļojusi kaķus. “Mūsmāju kaķis apēda bezdelīgu bērnus. Savukārt suņi, ja viņi ir paēduši, pārējos liek mierā. Pavasarī lapsas alu ar mazuļiem iznīcināju, jo tuvākajās mājās bija nozagtas gan vistas, gan truši. Nevarēja jau zināt, vai lapsa ir vesela,” saka Baiba.
Viņa norāda, ka ir divi mīļi un gudri dzīvnieki – suns un zirgs. “Mans Draudziņš ir greizsirdīgs. Ja viņš kādreiz mani nokaitina, tad samīļoju otru suni – Džeri. Divas dienas viņš neatsaucas uz manām komandām un svilpieniem. Bet mīlestība jau nekur nevar pazust. Tādēļ vienmēr esam salīguši mieru,” atzīst Baiba.
