Biezās kupenas liek justies kā Sūnu ciemā. Bet kas gan to nezina: ja sakām “Sūnu ciems”, tad domājam – “Laimes lācis”.
Kupenas – tas ir vēl mazākais kreņķis šajos laikos. Taupība, štatu samazināšana, bezdarbs, mazo uzņēmēju, zemnieku un privātpersonu nespēja pildīt kredītsaistības rada depresiju, kas, šķiet, nebeigsies ne šogad, ne nākamgad. Kā gribētos Laimes lāci! Bija taču atnācis ar Eiropas fondu naudu. Taču nezin kāpēc liekas, ka tā laime nav pilnīga. Varbūt tāpēc, ka īslaicīga, nepastāvīga?
Izputēt šajos laikos nav grūti. Neapjukt, palikt, nenocietināt sirdi, būt, izturēt, nebēgt – nav viegli. Bet, ai, kā gribas vieglumu! No grūtībām izvairoties, kāds cilvēks pagājušajā nedēļā brutāli tika vaļā no liekas mutes – jaundzimuša sunīša. Vienkārši ietina divos polietilēna maisos un izmeta atkritumu tvertnē pilsētas centrā kā tādu maitu.
Reizēm liekas, ka sava slinkuma, skopuma, mazsirdības dēļ cilvēki paši aizdzen projām no sevis Laimes lāci. Es pat nebrīnītos, ja viendien mēs to atrastu izmestu atkritumos. Kāpēc gan sevi apgrūtināt ar kaut ko tik netveramu kā laime? Kā atpazīt to? Ko mēs vispār saprotam ar jēdzienu “laime” – materiālo labklājību, komfortu, pilnu vēderu?
Bet latviešos taču ir iekodētas arī kas cits – “laime pirtiņā”. Tā ir idille, ko Rūdolfs Blaumanis uzbūris savās “Skroderdienās Silmačos”. Tā ir dzīve pieticībā, bet mīlestībā, saskaņā, saticībā, pēctecībā, kas nekad nebeidzas. Laimes lācis ir jāmeklē starp tādiem, kas pados tev roku grūtā brīdī, jo zina, arī tu padosi roku viņiem, dzīvojot tepat, mūsu “Sūnu ciemā”.