“Ko nu pielien? Nodevēja, aizgāji uz ģimnāziju, mūs pameti! Un vispār uz skolu vairs vari nenākt. Tev te nav ko darīt! Tevi te neviens negaida!”Vārdi asi, dzēlīgi kā nātres pļaukā trauslo augumiņu. Meitene neziņā, apjukumā, nepelnītā aizvainojumā mulst un sarkst. Asaras saskrien acīs. Tikai neraudāt tagad uz ielas, tikai neparādīt savai bijušajai skolotājai, cik ļoti sāp un aizvaino nepelnīti pārmetumi.
Labāk būtu pagājusi garām skolotājai nesveicinot. Bet bija taču prieks viņu satikt pilsētā, gribējās novēlēt labu dienu, pasveicināt. Vienkāršie, cieņas pilnie vārdi “labdien, skolotāj” nāca no sirsniņas… bet pretī mirklis klusuma un tad vārdu orkāns, dusmas, neslēpta nicinājuma pilns izvirdums. Tas savā ceļā noslaucīja, iznīdēja visu gaišo vienā mirklī, īsā laika sprīdī. Lai nu kas būtu teicis tādus vai līdzīgus vārdus, bet tikai ne skolotājs! Galvaspilsētā par šādiem un līdzīgiem tekstiem tiesājas par goda un cieņas aizskaršanu, bet šeit meitene klusē un droši vien nekad vairs dzīvē nesveicinās šo skolotāju un pilnīgi ticams, ka centīsies izvairīties no jebkādas satikšanās ar viņu. Labāk pāries ielas otrā pusē, kaut vai tur aiz sētas rietu nikns suns.
Te nu skaidri un gaiši atklājas ne tikai skolotāju, bet arī lauku pamatskolas attieksme pret ģimenēm un bērniem, kuri uzdrošinās, to nepabeidzot, aiziet uz ģimnāziju.
Normāli būtu, ja bijušie pedagogi tikai priecātos, ka viņu skolēni spējīgi turpināt mācības ģimnāzijā, ka bērnos ir vēlme sasniegt kaut ko vairāk, paplašināt savu redzesloku.
Kā tālāk dzīvot un rīkoties minētajā konfliktā skolotājai, lai paliek viņas ziņā, tikai cieņu un uzticību kā cilvēks un pedagogs viņa minētās ģimenes acīs zaudējusi.
