Tas ir daudz vai maz – 72 gadi Latvijā, 50 gadi Gulbenē? Lūcijai Začai, dzimušai Augustānei, tie ir viņas mūža gadi, kas cieši saistīti ar citiem cilvēkiem, pirmkārt, tuviniekiem un maizes pelnīšanu. Viņa bez nožēlas atceras piedzīvoto, izņemot tikai to laiku, kuru raksturo viens vienīgs vārds – karš. “Tās atmiņas ir kā ēnas. Tikai vienu vēlos – lai Latvijā nekad vairāk nebūtu kara, lai cilvēki dzīvotu saskaņā, nenaidotos, cienītu cits citu,” “Dzirkstelei” saka Lūcija.
Pa dzīvi ar dziesmu “Es uzskatu, ka man ir Dieviņš ir žēlojis. Ja mans kruķītis stāv malā un sirdsklauvju nav, tad ir labi. Manos gados cilvēkam visādu kaišu ir kā suņam blusu. Bet es nesūdzos. Runā, ka tagad Latvijā krīzes laiki. Mēs kara un pēckara gados esam izdzīvojuši. Tagadējiem laikiem nav ne vainas, izdzīvosim,” uzskata Lūcija.
Viņa ir no tiem senioriem, kas par dzīves grūtībām nesūdzas, kas uz ielas iedos maizīti kaķītim, kas palicis bez saimnieka, un nepastums malā arī bomzi pie atkritumu konteineriem.
Optimisms, ticējumi, kas nākuši no tautas dzīlēm, dziesmas un dzejas rindas – tās ir Lūcijas zāles pret ikdienas rutīnu, nespēku un raizēm. Zaičika – tā viņa mīļi dēvē sevi vīra Jāņa uzvārdā. Laulājusies Lūcija ir Gulbenes vecajā katoļu baznīcā, kur arī krustīti dēli – Jānis Aivars, Jāņa dēls, un Pēteris Arnis, Jāņa dēls.
“Ne jau par velti uz mana dzīvokļa durvīm arī tagad ir rakstīts J.Začs. Ne jau vīrs vien ir Jānis vārdā,” saka Lūcija, kura astoņus gadus ir atraitne.
Tagad viņas ikdiena ir saistīta ar abiem dēliem un mazbērniem.
Katru dienu Lūcija no sava dzīvokļa Gulbenē, Skolas ielā, ceturtā stāva raugās uz pilsētu un redz, kā tā gadu gaitā ir mainījusies, viņas sirdī arvien paliekot tā pati – mīļā, mazā Gulbenīte.
Vienmēr pašas maizē
Lūcija ar mīlestību piemin vīru Jāni Začu, kas visu mūžu nostrādājis par kurpnieku Gulbenes sadzīves pakalpojumu kombinātā. Lai ģimenei maizes rieciens būtu biezāks, sieviete ātri vien pēc dēlu dzimšanas atsākusi darba gaitas.
“Esmu strādājusi Gulbenē par sētnieci (ak, kādas toreiz Gulbenē bija ziemas un cik dubļainas rudeņos bija ielas!), par apkopēju, biju rūpnīcu “Straume”, “Daiļrade” un “Alfa” (vēlāk pārdēvēja par “Mitran”) darbiniece. 1991.gadā aizgāju pensijā, pensionāre esmu jau 17 gadus. Savu vīru biju pārsitusi pensijas apmērā, ko man sākotnēji aprēķināja – pamata pensija man bija 232,62 rubļi,” stāsta sieviete.
Rūpnīcā “Mitran” strādājusi pie mikroshēmām, kur viens no elementiem – zelts. “Es neviena zelta gabaliņa nekad netiku nesusi mājās,” viņa uzsver.
Lai kādos laikos Lūcija būtu dzīvojusi, augstāk par visu viņa vērtējusi godīgumu. “Dzīve nekad neapstājas,” viņa saka.
Šodienas Latvijā un Gulbenē viņa vēlētos redzēt vairāk darba vietu, ražošanas uzņēmumu. Gulbeniete lepojas, ka viņas dēls Arnis ir šīs pilsētas maza konditorejas uzņēmuma īpašnieks. Viņa kafitērijā “Pienenīte” tirgo tikai pašu ražotus gardumus, kas gatavoti no Latvijā audzētām izejvielām.
